Atklāti par dzīvi bez redzes – neredzīgs nav nespējīgs: pieredzes stāsts
Kā ir dzīvot bez redzes, un ko mēs – apkārtējie – varam darīt, lai šie cilvēki justos piederīgi? Atbildes uz šiem jautājumiem meklē podkāsts “Redzes laukā”. Šoreiz sarunā piedalās Latvijas Neredzīgo biedrības vadītājs Kaspars Biezais, kā arī Inga Korneliusa un viņas 16 gadus vecā meita Marta, kura ir neredzīga kopš dzimšanas.
Kāpēc sabiedrība joprojām baidās no neredzīgiem cilvēkiem – to sarunā ar Mārtiņu Dauguli aktualizē gan Inga, gan Kaspars. Viņi uzsver, ka galvenā problēma nav redzes zudums, bet gan sabiedrības nezināšana. Cilvēki apjūk, nesaprot, kā palīdzēt, un bieži izvēlas paiet garām. Taču viss būtu daudz vienkāršāk, ja pajautātu, kā var palīdzēt.
Tāpat arī darba devējiem bieži pietrūkst pieredzes saskarsmē ar neredzīgiem cilvēkiem, un tas rada bailes. “Ja uz darba interviju ierastos jurists ar redzes traucējumiem, darba devējs varētu nobīties,” atzīst Kaspars. Jo cilvēks var nesaprast, kā neredzīgs cilvēks strādā ar dokumentiem. Inga dalās pieredzē, ka Latvijā bērni ar redzes traucējumiem bieži ir vienīgie savās skolās. “Sabiedrība nav gatava redzēt citus cilvēkus, nav svarīgi, vai neredzīgs, vai nedzirdīgs vai ar citām veselības problēmām. Mums nav iekļaujošo skolu. Ja visi būtu kopā, kāds iedotu roku, lai palīdzētu, tad būtu mazāk aizspriedumu,” viņa saka.
Kaspars Biezais, kurš pats ir pedagogs, uzsver, ka bērnus ar redzes traucējumiem var mācīt tāpat kā citus, tikai izmantojot palīgrīkus: Braila rakstu, speciālas lietotnes vai digitālas ierīces. “Bez šiem rīkiem bērns riskē palikt analfabēts,” viņš atgādina.
Marta pati labi orientējas skolā, bet nokļūt līdz tai bez palīdzības nespēj – maršruti ir nedroši, luksofori ne vienmēr aprīkoti ar skaņas signāliem. Tas nozīmē, ka kādam no ģimenes locekļiem jābūt viņai blakus katru dienu. “Darba tirgū līdz ar to ir par vienu ekonomiski aktīvu cilvēku mazāk,” uzsver Inga.
Kaspars atgādina, ka ielu un ēku pielāgošana cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem palīdz arī citiem – mammām ar bērnu ratiņiem vai senioriem. “Universālais dizains nav luksuss, bet nepieciešamība,” viņš saka. Iekļaujošas vides efekts atspoguļojas visā sabiedrībā – iegūst gan cilvēki ar invaliditāti, gan tie, kas ikdienā šķiet “veseli” un iemācās atbalstīt un pieņemt citādos.
Podkāsta sarunas emocionālākais brīdis ir pašas Martas pieredze. Viņa runā piecās valodās, spēlē klavieres, dzied, slēpo un pat ir izmēģinājusi ūdensslēpes. Marta sarunā parāda, kā izmanto Braila tastatūru, kas savienota ar datoru, lasa grāmatas elektroniskā formātā, mācās skaņdarbus no notīm, kas pierakstītas Braila rakstā, un atzīst: “Man ir daudz draugu, reizēm viņiem patīk skatīties, kā es darbojos.”
Marta pati saka, ka vislielākais stress ir brīdī, kad jālūdz palīdzība svešam cilvēkam: “Es nekad nezinu, kā viņš noreaģēs.” Bet viņa nemaz negrasās apstāties pie grūtībām. “Jādomā par labo, katrā lietā var atrast pozitīvo. Nedrīkst baidīties – ir jāiet un jādara,” viņa saka ar pārliecību, kas iedvesmo.
Tomēr, ja vēl neesi kļuvis par neredzīgo, redze ir pati svarīgākā maņa, un Kaspars bieži brīdina, ka, kad cilvēkam sāk zust redze, uz to brīdi jebkurš tās atlikums, kas vēl palicis, ir pats svarīgākais. Tādā brīdī ir jādara viss iespējamais, lai saglabātu vai uzlabotu redzi. Tomēr jāzina, ka, to zaudējot, dzīve nebeidzas.
Podkāsts “Redzes laukā” nav tikai par cilvēkiem ar redzes traucējumiem – tas ir par mums visiem. Tā ir saruna par cilvēcību un mūsu spēju pieņemt citādo. Saruna atklāj gan sistēmiskas problēmas, gan iedvesmojošu stāstu, kas liek aizdomāties: kā es pats rīkotos, sastopot Martu uz ielas?
Noklausies šo sarunu Youtube kanālā: https://www.youtube.com/watch?v=rdemoi11fNg
