Lai gan Latvijā braukšanas kultūra ir mainījusies, joprojām nepiedodami daudz cilvēku gūst traumas, vienkārši paļaujoties – gan jau ar mani nekas slikts nenotiks! Par to, ar kādām traumām Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (Austrumu slimnīca) vasarā nonāk visvairāk pacienti un kā tās gūtas, stāsta Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikas vadītājs Andris Vikmanis.

Autobraucējiem vienas traumas, velosipēdistiem un skrejriteņu vadītājiem – citas

“Pārmaiņas cilvēku attieksmē pret dzīvības vērtību nenotiek ātri. Diemžēl pašlaik darbojas dabiskās atlases principi. Pie mums klīnikā nonāk pacienti ar dažādām traumām. Lai gan velosipēda vai skrejriteņa pārvietošanās ātrums ir mazāks nekā auto, traumas ir ļoti smagas, jo cilvēki spītīgi nelieto aizsargekipējumu – nevelk ķiveri vai brauc šortos un T kreklā. Smagākās sekas šādai pārgalvībai ir sarežģītas galvas traumas, plecu un iegurņu lūzumi, ar kuriem saskaramies ikdienā,” uzsver ārsts, norādot, ka ielu satiksmē gūto traumu ir vēl vairāk, bet tā saucamās mazās traumas – nobrāzumus vai nelielus lūzumus – ārstē cita līmeņa slimnīcās un ģimenes ārsta uzraudzībā.

Kā skaidro ārsts, traumas, kādas nelaimes gadījumos gūst, piemēram, autobraucēji un motocikla vai velosipēda vadītāji, būtiski atšķiras: “Ja mašīnā cilvēki nav piesprādzējušies ar drošības jostām, viņu kustību negadījuma laikā ierobežo auto salons un cieš viss ķermenis. Pārvietojoties ar divriteņu braucamajiem, primāri vienmēr cieš galva, jo cilvēka galva ir smagāka – ar inerci galva lido pa priekšu, un tikai tad seko ķermenis. Galva atsitas, ķermenis sāk mest kūleņus. Tā ir fizika.”

Pārgalvības cena – smagas traumas un ilgstoša ārstēšanās

Situācijas, kādās tiek gūtas traumas, ir dažādas. Nereti riteņbraucēji, pārvietojoties pa brauktuvi, notriec kādu citu velosipēdistu, kas brauc pa ietvi un šķērso krustojumu pa gājēju pāreju. Abi gūst traumas. Tāpat joprojām daudzos gadījumos ļoti nopietnas traumas tiek gūtas, vadot velosipēdu vai skrejriteni alkohola reibumā.

Vērtējot traumu smaguma pakāpi, ārsts norāda, ka traumas, kuras gūst skrejriteņu vadītāji, parasti ir smagākas nekā tās, ko gūst velosipēdisti. “Ātrums, ar kādu pārvietojas skrejriteņu vadītāji, ir krietni lielāks un arī inerce lielāka, tāpēc arī traumas ir smagākas, lai gan traumētās vietas bieži vien ir tās pašas – galva, pleci, atslēgas kauls, elkoņi.” Pārsvarā skrejriteņu vadītāji sasit galvu. Traumas raksturs atkarīgs arī no tā, kā negadījuma mirklī cilvēks krīt – ja uz sāniem, parasti tiek lauzti plecu vai atslēgas kauli. Savukārt, ja notikusi divu transportlīdzekļu sadursme, cieš kājas – bieži vien tās tiek sadragātas auto un skrejriteņu sadursmē.

Foto: Galvaskausa trauma, foto no Austrumu slimnīcas

“Gados jaunāki cilvēki daudz vairāk pārvietojas ar velosipēdu vai skrejriteni, un, protams, viņi ir pārgalvīgāki, retāk aizdomājas par sekām, piedaloties intensīvā satiksmē. Realitātē, kad ķivere nav obligāta, skaidrs, ka izvēle tiek izdarīta par labu vējā plīvojošiem matiem, nevis galvas pasargāšanai. Diemžēl. Tieši skrejriteņu vadītāji grēko visvairāk, jo viņiem pat mazs kritiens salīdzinoši lielā ātrumā var kļūt par noziegumu pašam pret sevi – ar izplēstiem ādas gabaliem, atlobītām kaulu locītavām, bet – pats galvenais – galvas traumu,” situāciju uz ielām komentē ārsts.

Zāles pret pārgalvību – stingrāki noteikumi dalībai satiksmē ar velosipēdu vai skrejriteni

Pēc ārsta domām, drošības pasākumu ignorēšana un izvairīšanās no aizsargekipējuma lietošanas ir cieši saistīta ar iedzīvotāju zemo izpratni par ceļu satiksmes drošības pamatprincipiem un robiem ceļu satiksmes noteikumos: ”Gan velosipēds, gan skrejriteņa braucējs drīkst braukt, kur grib, – gan pa gājēju ietvi, gan pa riteņbraucēju celiņu un arī pa braucamo daļu. Privilēģija, ka var apbraukt sastrēgumus, bieži tiek izpildīta, nevajadzīgi riskējot un tracinot pārējos. Ļoti nopietnas traumas tiek gūtas, piemēram, spraucoties starp mašīnu rindām tuvāk krustojumam. Lieki piebilst, ka ikviens no mums ikdienā var redzēt, kā lielākā daļa velosipēdu vai skrejriteņu vadītāju brauc bez jebkādiem aizsarglīdzekļiem – bez ķiveres, šortos un vēl ar iešļūcenēm kājās! Kā lai šāds cilvēks negūst smagas traumas, piemēram, gadījumā, kad, braucot pa vairāku joslu ielu, tiek saspiests starp mašīnām vai aizķerts ar auto spoguli un krīt?” skaudro realitāti ilustrē traumatologs-ortopēds.

Pēc ārsta domām, ja cilvēks ar braucamo pārvietojas un piedalās satiksmē, tam kā ceļu satiksmes dalībniekam ir jālasa zīmes un jārēķinās ar visiem ceļu satiksmes dalībniekiem, nevis jāpiešķir sev prioritārs statuss. “Uz ielām kustība ir intensīva, numuru velosipēdiem vai skrejriteņiem nav, un diemžēl arī atbildība par neloģisku, pārgalvīgu rīcību, braucot, kur un kā gribu, izpaliek. Manuprāt, ikvienam ir jāzina un jāievēro ceļu satiksmes noteikumi. Kā ārsts, kurš ik dienas ārstē pacientu pārgalvības dēļ gūtās traumas, es ieteiktu gan velosipēdistiem, gan skrejriteņiem nežēlot naudu ķiverei, bet, ja tā jau ir iegādāta, – uzlikt to galvā, kad plānojat braukt. Jūsu galva un arī mēs – ārsti – būsim pateicīgi,” aicina ārsts.