Aptauja: Kibermobings notiek biežāk, bet bērni nevēršas pēc palīdzības baiļu dēļ

Pēc vecāku domām, bērni un pusaudži, kuri cieš no kibermobinga jeb emocionālās pazemošanas internetā, visbiežāk nerisina radušos situāciju, jo baidās, ka, atklāti pastāstot par to, tā tikai pasliktināsies, liecina mobilo sakaru operatora BITE iniciatīvas "Iekod pirkstā!" veiktās aptaujas dati. Papildus tam, 81% vecāku ir pārliecināti, ka pēdējos gados kibermobinga gadījumi notiek biežāk. Kā norāda iniciatīvas eksperte, bērnu un pusaudžu psihoterapeite Gunita Kleinberga, kibermobinga situāciju nerisināšana laikus var nodarīt bērnam lielu morālo kaitējumu un atgūšanās var prasīt gadus, līdz ar to baidīties no situācijas risināšanas vai to ignorēt nevajadzētu.

Kā liecina iniciatīvas veiktās aptaujas dati, 81% vecāku ir pārliecināti, ka aizvadītajos gados emocionālās pazemošanas gadījumi internetā notiek biežāk. Viņuprāt, tam par iemeslu ir gan daudzās kibermobinga izpausmes formas, gan platformas, kur tas var notikt. Kibermobingu veicina arī tas, ka daudzi cilvēki aizvien uzskata – virtuālajā vidē var darīt jebko, par to nesaņemot sodu.

Autors: socialie_tikli

"Kibermobings ir mainīgs, turklāt tas katru gadu notiek arvien jaunās tiešsaistes platformās, kā arī pieaugušo zināšanas par šīs problēmas identificēšanu un risināšanu, lai palīdzētu bērniem, ir nepilnīgas. Taču te slēpjas vēl kāds fakts, ko atklāj arī aptaujas dati – teju katrs 10. vecāks kibermobingu uzskata par vienkāršu cilvēku savstarpējo attiecību kārtošanu. Arī šī pārliecība ir viens no iemesliem, kādēļ rupjībām internetā, cilvēku pazemojošiem foto un video u.tml., pievēršam pārāk maz uzmanības. Saskaroties ar kibermobingu, bērniem un pusaudžiem ir jāzina, ka tā ir sodāma rīcība un viņiem nav jāpaliek ar šo problēmu vieniem. Ir svarīgi viņiem par to regulāri stāstīt, lai tad, kad palīdzība būs nepieciešama, atvases nekavētos par to runāt. Savukārt tajā brīdī, kad saruna notiek, pieaugušo uzdevums ir ieklausīties un rīkoties, nevis nosodīt," uzsver BITES Korporatīvo un sabiedrisko attiecību vadītāja Una Ahuna-Ozola.

Autors: nomaktiba

Nav noslēpums, ka, nonākot kibermobinga situācijā, bērni un pusaudži dažādu iemeslu dēļ neuzsāk šīs problēmas risināšanu. Pēc aptaujāto vecāku domām, bērni visbiežāk neuzsāk šo problēmu risināt, jo baidās, ka, atklāti par to pastāstot, situācija var tikai pasliktināties (52%). Piemēram, pāridarītājs atriebsies un izvērsīs vēl aktīvāku emocionālo pazemošanu internetā vai vecāki sodīs bērnu par to, ka viņš ir pieļāvis kādu kļūdu, kuras dēļ ir sācies kibermobings. Tomēr jāatceras, ka tieši tāds ir kibermobinga mērķis – agresors vēlas, lai upuris justos vainīgs, iebiedēts, nevajadzīgs un bezspēcīgs, jo bieži vien tas ir vienīgais veids, kā pats varmāka var justies stiprs un svarīgs. Tādēļ šādā situācijā, lai izkļūtu no upura lomas, jāsaņem drosme situāciju atrisināt pēc iespējas ātrāk, iesaistot papildspēkus – vecākus, skolotāju, psihologu vai citu uzticības personu, kā arī smagākajos gadījumos tiesībsargājošās iestādes.

Kā otru biežāko iemeslu vecāki gan norāda, ka bērniem pietrūkst šīs vajadzīgās zināšanas par to, kā šādās situācijās rīkoties – pie kā vērsties, tostarp viņi nezina, ka pāridarītāju par kibermobingu var sodīt u.tml. (49%). Aptaujātie vecāki kā trešo biežāko iemeslu ir norādījuši to, ka bērni, pastāstot par kibermobingu, baidās saņemt nosodījumu un paši kļūt par vainīgajiem (28%). Ceturtais vecāku biežāk norādītais iemesls ir – bērni cer, ka problēma atrisināsies pati (27%). Savukārt kā piekto biežāko iemeslu respondenti ir norādījuši to, ka bērns, acīmredzot, iepriekš ir piedzīvojis vilšanos, risinot līdzīgu problēmu un nesaņemot vajadzīgo atbalstu (17%).

Autors: nomaktiba

Bērnu un pusaudžu psihoterapeite skaidro, ka, kibermobingam ieilgstot, problēma pati no sevis neizzūd, bet gan samilzt un rada ļoti nopietnas sekas, kuru risināšanā var būt nepieciešami gadi. Diemžēl aptaujas rezultāti rāda, ka sabiedrībā joprojām ir nepietiekamas zināšanas par konkrētiem rīcības soļiem, ko darīt, lai šo apburto loku apturētu, līdz ar to primārais uzdevums ir vispār identificēt problēmu un sākt ar savu atvasi runāt. Jāatceras, ka regulāras emocionālās pazemošanas internetā dēļ bērns var, piemēram, nevēlēties doties uz skolu vai tikties ar draugiem, var pasliktināties viņa sekmes, bērns var kļūt viegli aizkaitināms un pat iedzīvoties depresijā. Bieži vien, lai šīs sekas kļūtu par realitāti, nevajag ilgu laiku.

"Kibermobings netiek pārdzīvots tikai digitālajā vidē, bet atsaucas arī uz bērna uzvedību reālajā vidē, tādēļ ir svarīgi sniegt šīs problēmas upuriem atbalstu un piedalīties situācijas risināšanā. Bērnam tas ir emocionāli smagi, tādēļ vecāku atbalsts šajā laikā ir īpaši būtisks. Bieži vien ir grūti pamanīt, ka bērns kļuvis par kibermobnga upuri, jo ikdienas situācijās ir daudzas izmaiņas atvašu uzvedībā un attieksmē, un tikai dažas no tām var signalizēt par problēmām digitālajā vidē. Situāciju var uzlabot, ikdienā veidojot ciešākas attiecības ar bērnu, vērojot viņa uzvedību un neatstājot nepamanītas nelielas izmaiņas atvases uzvedībā un attieksmē," saka speciāliste.

Viņa piebilst, ka pieaugušajiem, tostarp vecākiem un pedagogiem, ir svarīgi izglītoties par kibermobingu, vairāk interesēties par to, ko bērni dara un kas viņu vidū virtuālajā pasaulē šobrīd ir aktuāls – kādas spēles viņi spēlē, kādos sociālajos medijos pavada laiku, kādus video skatās u.tml. Turklāt gan skolēniem, gan viņu vecākiem ir pieejama virkne materiālu, lai apgūtu pamata zināšanas par kibermobingu, skaidrojot būtiskāko: kas tas ir, kā to atpazīt, kā rīkoties, sastopoties ar to, un kur meklēt palīdzību. Piemēram, Latvijas Drošāka interneta centra vietnē www.drossinternets.lv ir pieejami vairāki izglītojoši materiāli, bet iniciatīvas "Iekod pirkstā!" izveidotajā vietnē www.bite.lv/lv/kibermobings atrodama ne tikai dažāda informācija par šo problēmu, bet arī interaktīvs tests skolēniem par emocionālo pazemošanu internetā, kas pieejams https://iekodpirksta.lv/tests, un ļaus pārliecināties par savām zināšanām. 

*Aptauju veica mobilo sakaru operators BITE 2020. gada septembrī, sadarbojoties ar pētījumu aģentūru "Norstat Latvija". Tajā piedalījās vairāk nekā 500 vecāku ar skolas vecuma bērniem visā Latvijā.