ANTIBIOTIKAS
ķīmiski savienojumi, kas rodas mikroorganismu vielmaiņas procesos un nomāc citu mikroorganismu attīstību un vairošanos (bakteriostatiska darbība) vai pat tos iznīcina (baktericīda darbība). Svarīgākie antibiotikas producenti ir pelējuma un starainās sēnes un augsnes baktērijas. No tām iegūst jau gatavas antibiotikas vai to biosintēzes starpproduktus, no kuriem tiek radīti pussintētiski savienojumi, kas efektivitātes ziņā pārspēj dabiskās antibiotikas. Vairākas samērā vienkāršas uzbūves antibiotikas tiek iegūtas tikai ķīmiskas sintēzes ceļā, tāpēc izzudusi stingra robeža starp antibiotiskajiem un sintētiskajiem ķīmijterapijas līdzekļiem.
Atklāts simtiem antibiotisko savienojumu; medicīnas praksē vislielākā nozīme ir šādām antibiotikām: penicilīniem, streptomicīniem, levomicetīnam, tetraciklīniem, kā arī cefalosporīniem (ceporīnam), makrolīdiem (eritromicīnam, oleandomicīnam), aminoglikozīdiem (neomicīnam, kanamicīnam, monomicīnam), polimiksīniem (B,M), gramicidīnam-S (lietojams tikai vietēji). Galvenās antibiotikas ir pirmo 4 grupu pārstāves, jo tām ir vislielākais terapeitiskās darbības platums (starpība starp minimālo iedarbīgo devu un minimālo toksisko devu) un tās lieto visbiežāk. Levomicetīnu un tetraciklīnus, kas darbojas pret ļoti daudzām patogēno mikrobu sugām, sauc par plaša spektra antibiotikām. Pie tām pieskaitāmi arī pussintētiskie penicilīni (ampicilīns, karbenicilīns). Pārējo grupu preparāti (cefalosporīni, makrolīdi, aminoglikozīdi, novobiocīns, vankomicīns) uzskatāmi par rezerves līdzekļiem, un tos izmanto galvenokārt kopā ar galvenajām antibiotikām, lai novērstu mikrobu rezistences veidošanos. Patstāvīgi rezerves antibiotikas tiek lietotas tad, ja attiecīgā mikroflora jau kļuvusi rezistenta pret galvenajām antibiotikām vai slimniekam ir palielināta jutība.
Dažas antibiotikas ietekmē galvenokārt kādu noteiktu mikroorganismu vai šūnu tipu. Pie tādām pieder cikloserīns un florimicīns, ko izmanto par prettuberkulozes līdzekli, nistatīns, grizeofulvīns un levorīns - pretsēnīšu līdzekļi, aktinomicīni, olivomicīns, rubomicīns u.c, kas kavē audzēju šūnu vairošanos. Lielākajai antibiotiku daļai pretmikrobu iedarbība izskaidrojama ar to, ka tās kavē mikrobu apvalka veidošanos (penicilīni, cefalosporīni, polimiksīni, novobiocīns, cikloserīns) vai traucē olbaltumvielu sintēzi mikrobu šūnās (streptomicīni, levomicetīns, tetraciklīni, eritromicīns).
Antibiotikas ļoti plaši tiek lietotas dažādu mikroorganismu izraisīto iekšķīgo slimību (bronhīta, plaušu karsoņa, endokardīta, reimatisma), ķirurģisko (inficētu brūču, abscesu, flegmonu, osteomielīta), ginekoloģisko (adneksīta, endometrīta, parametrīta), pēcdzemdību (sepses, mastīta), uroloģisko (pielīta, cistīta), ādas (piodermijas), venerisko (gonorejas, sifilisa), acu (konjunktivīta), otorinolaringoloģisko (tonsilīta, otīta) un infekcijas slimību (dizentērijas, vēdertīfa, difterijas, skarlatīnas) ārstēšanā.
Antibiotikas lietojamas tikai ārsta uzraudzībā. Ļoti svarīgi izvēlēties katras infekcijas gadījumā visefektīvāko antibiotiku, ievadīt to pietiekamās devās pietiekami bieži un ilgstoši. Pretējā gadījumā terapija nav efektīva un ir bīstama, jo veidojas rezistenti mikrobi. Katrai antibiotikai var būt tai raksturīga specifiska blakusiedarbība, bet gandrīz visas var izraisīt alerģiskas reakcijas. Ja lieto plaša spektra antibiotikas, var izveidoties disbakterioze (tiek iznīcināta arī organisma normālā mikroflora, izzūd normālās attiecības starp dažādām mikrobu sugām) un savairoties pret attiecīgo antibiotiku izturīgi mikroorganismi, sevišķi patogēnās sēnes (skatīt kandidamikoze). Samērā bieži var būt palielināta jutība pret antibiotikām, it īpaši pret penicilīna preparātiem, kad jau nelielas šo preparātu devas izraisa alerģiskas reakcijas, pat dzīvībai bīstamu anafilaktisko šoku.
