Raksta autore: Katrīna Tomiņa, ārste, rezidente otolaringoloģijā, Rīgas Stradiņa universitātes Otorinolaringoloģijas un Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras docētāja

Adenoīdi ir termins, ko izmanto, aprakstot palielinātu jeb hiperplazētu aizdegunes mandeli. Aizdegunes mandele ir limfoīdo audu struktūra aizdegunē. Kopā ar vēl citām mandelēm, kas arī ir limfoīdo audu sakopojumi – divām aukslēju mandelēm, vienu mēles mandeli, divām  dzirdes kanālu mandelēm – tās atrodas elpošanas un gremošanas ceļu sākuma daļā. Tāpat kā citās mandelēs, arī aizdegunes mandelē atrodas limfoīdie folikuli, kas iesaistīti imūnajā atbildē pret dažādiem patogēniem.

Aizdegunes mandele ir normā atrodama visiem bērniem. Tomēr adenoīdi jeb palielināta aizdegunes mandele ir tikai daļai bērnu, visbiežāk bērniem vecumā no trim līdz sešiem gadiem. Adenoīdi ir visbiežākais deguna obstrukcijas iemesls bērniem. Ne vienmēr palielināta aizdegunes mandele rada sūdzības, – tikai tāpēc, ka tā ir palielināta, tā nav jāārstē! Visbiežāk aizdegunes mandele samazinās apjomā dabiskā ceļā pēc sešu septiņu gadu vecuma, pusaudžu vecumā tās var pavisam izzust. Ārstēšana nepieciešama bērniem ar izteiktām sūdzībām adenoīdu dēļ. Būtiski, ka bieži šiem bērniem novērojamas arī palielinātas aukslēju mandeles. Mandeļu palielināšanos rada bieži kairinājumi – vīrusinfekcijas, alerģijas, kuņģa skābes atvilnis, kā arī imūnās atbildes īpatnības bērnu vecumā.

Biežākie simptomi bērniem ar adenoīdiem ir hroniska deguna obstrukcija – bērns neelpo caur degunu, tādēļ novērojama mutes elpošana, slikta elpa, izdalījumi no deguna, kā arī šņākuļošana vai pat krākšana naktīs. Par mutes elpošanu liecina pavērta mute, mutes dobuma un lūpu sausums, plaisājošas lūpas. Smagos gadījumos var būt arī obstruktīva miega apnoja, kad miegā uz brīdi elpošana var apstāties. Par obstruktīvu miega apnoju liecina krākšana un elpas aiztures epizodes naktīs, turklāt bērns dienā var būt noguris vai izteikti uzbudināts. Šādas elpas aiztures epizodes miegā palielinātas aizdegunes mandeles dēļ nerada tūlītēju apdraudējumu bērna veselībai, taču ilgstoši neārstētas tās var radīt ilgtermiņa sekas veselībai. Vēl bērniem ar adenoīdiem balss var izklausīties, it kā runātu ar aizspiestu degunu. Ilgstoši neārstētas aizdegunes mandeles hiperplāzijas gadījumā var attīstīties sakodiena izmaiņas un tā sauktā “adenoīdu seja” – nepietiekami attīstītas nāsis, pagarināta sejas vidējā daļa, īsa augšlūpa, izteikti augšējie zobi, sablīvēti zobi, augstas arkveida aukslējas, nepilnīgi attīstīts augšžoklis. Adenoīdi var aizsprostot dzirdes caurules jeb Eistahija kanāla atveri, tādējādi veicinot šķidruma krāšanos vidusausī un tālāku dzirdes pasliktināšanos, kas var kavēt valodas attīstību un radīt grūtības mācībās. Adenoīdi var būt arī iemesls biežu strutainu vidusauss iekaisumu un deguna blakusdobumu iekaisumu attīstībā.

Foto: www.arsts.lv

Adenoīdu diagnostikā būtiska ir saruna ar bērnu un viņa vecākiem, jo diagnozi palīdz noteikt pacienta simptomi. Otolaringologa kabinetā jāveic ausu, deguna, kakla un aizdegunes apskate. Aizdegunes mandeli var izvērtēt, veicot mugurējo rinoskopiju – apskati ar speciālu spogulīti, vai arī caur degunu ar endoskopu. Aizdegunes apskate bērnam ir nesāpīga. Attēldiagnostika adenoīdu diagnozes noteikšanai visbiežāk nav nepieciešama, tomēr arī radioloģiskajos attēlos var konstatēt aizdegunes mandeles palielināšanos.

Jāatceras, ka adenoīdus jāārstē gadījumos, kad tie rada sūdzības. Daļai bērnu ar palielinātu aizdegunes mandeli ir mazizteikti simptomi vai arī to nav vispār, turklāt adenoīdi samazinās, bērnam pieaugot. Pacientiem, kuriem adenoīdi rada sūdzības, pieejamas gan konservatīvas, gan ķirurģiskas ārstēšanas iespējas. Vieglākos gadījumos nozīmē degunā pūšamos kortikosteroīdus ilgstošākam kursam (līdz trim mēnešiem), pacientu novērojot dinamikā. Ja ir zināmi kairinātāji, piemēram, kuņģa skābes atvilnis vai alerģijas, tad tie jāārstē paralēli. Smagākos gadījumos iesaka veikt operāciju – adenotomiju (aizdegunes mandeles izņemšanu) – tā ir viena no biežāk veiktajām operācijām pediatriskajā populācijā. Vienīgā obligātā indikācija, kad jāveic šo operāciju ir, ja adenoīdu dēļ pacientam attīstījusies obstruktīva miega apnoja. Šādos gadījumos operāciju mēdz kombinēt arī ar aukslēju mandeļu samazināšanu, noņemot daļu no palielināto aukslēju mandeļu audiem rīklē. Pārējos gadījumos, lemjot par ķirurģisku ārstēšanu, ārsts sarunā ar vecākiem izvērtē, cik apgrūtinoši ir adenoīdu simptomi. Operācija ieteikta arī bērniem, kuriem ir vidēji smagi deguna obstrukcijas simptomi vismaz vienu gadu un nav uzlabojuma pēc konservatīvas ārstēšanas. Ja bērnam ir arī hronisks serozs vidusauss iekaisums (ilgstoša šķidruma krāšanās vidusausī, kas rada pasliktinātu dzirdi) vai bieži atkārtoti vidusauss iekaisumi, operācijas laikā bungplēvītē var ievietot arī ventilācijas caurulīti jeb timpanostomijas kanili. Operāciju neiesaka veikt bērniem ar aukslēju šķeltni, pacientiem ar anēmiju un hemostāzes traucējumiem, kā arī ar akūtu augšējo elpceļu infekciju.

Adenoīdu operācija – adenotomija – notiek vispārējā anestēzijā, tā ilgst aptuveni 30 līdz 40 minūtes. Operāciju iespējams veikt dienas stacionārā, tātad pacients jau tajā pašā dienā pēc operācijas dodas mājās. Pēc operācijas nepieciešams ievērot divu nedēļu mierīgu mājas režīmu, jāizvairās no karsēšanās un fiziskas slodzes. Sāpju mazināšanai iesaka lietot nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus (piemēram, ibuprofen), ko var papildus kombinēt ar paracetamol. Nereti ārsts var ieteikt vienu – divas nedēļas pēc operācijas bērnam izvēlēties mīkstu, viendabīgu, nekairinošu ēdienu. Ļoti būtiski pēcoperācijas periodā ir pietiekama šķidruma uzņemšana, bet jāizvairās no karstiem un gāzētiem dzērieniem. Lielākā daļa pacientu šo operāciju pārcieš labi un komplikācijas pēc tās ir retas. Pārsvarā bērniem pēc adenoīdu operācijas grūtības var sagādāt paaugstināta ķermeņa temperatūra, kakla sāpes, nepatīkama smaka no mutes, ausu sāpes, uvulas tūska. Šīs sūdzības mazina adekvāta pretsāpju terapija un tās visbiežāk ir pašlimitējošas. Asiņošana pēc adenotomijas bērniem ir reti. Reizēm pēc operācijas aizdegunē var rasties bakteriāla infekcija, kad nepieciešama antibiotiku lietošana. Ilgākā laika periodā pēc operācijas iespējama arī adenoīdu ataugšana un simptomu atjaunošanās.

Tomēr jāatceras, ka līdzīgi simptomi kā adenoīdiem var būt arī citu saslimšanu gadījumos, piemēram, ja ir hronisks rinosinusīts vai alerģisks rinīta. Ja bērnam novēroti simptomi, kas liecina par iespējami palielinātu aizdegunes mandeli, tad jāvēršas pie otolaringologa, kurš veiks apskati un iztaujās vecākus par bērna simptomiem, lai noteiktu pareizo diagnozi un ieteiktu piemērotāko ārstēšanas taktiku.

Raksta avots: www.arsts.lv