5 lietas, ko nekad neteikt savam bērnam: Skaidro psiholoģe

Ikviens no vecākiem vēlas, lai viņa bērns izaug ne tikai fiziski vesels, bet arī emocionāli un psiholoģiski pilnvērtīgs. Tas ir būtiski, lai jau pieaugušā vecumā varētu pašrealizēties, nodrošinot veiksmīgu karjeru un laimīgu ģimenes dzīvi. Taču bieži vien vecāki, neko ļaunu negribot, bērnam nodara kaitējumu ar vārdiem, kas ne tikai sāpina, bet var radīt mazvērtības kompleksus un citas psiholoģiskas problēmas. Ko nekad neteikt, lai ikviens uzaugtu par pašpārliecinātu un laimīgu cilvēku? Par to stāsta Ģimenes psiholoģijas centra LĪNA psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite apmācībā Dace Melngalve, kura ikdienā strādā ar pirmsskolas un skolas vecuma bērniem un viņu vecākiem dažādu bērnu uzvedības un emocionālu grūtību gadījumos.

1. Saukt bērnu vārdos ar negatīvu nozīmi  

Vai esi dzirdējis, ka pieaugušie saka bērnam – tu gan esi nejauks, nepaklausīgs, slinks u. c.? Citi savukārt izvēlas mīļvārdiņu, kuriem ir negatīva nozīme, piemēram, dumiķītis, sliņķītis, rupucītis, raganiņa vai citus. Taču svarīgi ir atcerēties, ka vārdi, ko cilvēki bērnībā bieži dzirdējuši par sevi, saglabājas atmiņā un kļūst par daļu no cilvēka priekšstata par sevi. Attiecinot negatīvus apzīmējumus, pat ja tie domāti kā mīļvārdiņi, var negatīvi ietekmēt bērna un vēlāk pieaugušā priekšstatu par sevi, kā arī pašvērtējumu kopumā.

Negatīvās “birkas” var ietekmēt bērna uzvedību, jo, ja viņš tiek saukts par sliktu, slinku vai nepaklausīgu, tas neveicina vēlmi uzvesties pareizi, čakli strādāt utt., bet vairo nevēlamu uzvedību. Vecākiem jāatceras, ka, ja negatīvi apzīmējumi tiek piešķirti situācijās, kur vecāki vēlas aizrādīt par nepareizu vai nevēlamu uzvedību, būtiski to nodalīt no bērna personības un rakstura, sakot, ka tas, ko darīji, ir nepareizi, taču nesaistīt to ar viņu kā personību un cilvēku kopumā.

2. Nesalīdzināt ar citiem

Kāpēc tu nevari būt tāds kā brālis, māsa, kaimiņš vai klases biedrs? Lai cik grūti vecākiem reizēm ir pieņemt kādas bērna īpašības un uzvedības izpausmes, tieša salīdzināšana ar citiem bērniem var negatīvi un nopietni ietekmēt bērna pašvērtējumu. Bērnam var būt ļoti sāpīgi dzirdēt, ka brālis, māsa vai kāds cits bērns vecāku ieskatā kaut ko dara labāk vai kādas citu bērnu iezīmes tiek vērtētas augstāk. Tas būtībā nozīmē, ka pieaugušais rada sajūtu, ka “es neesmu pietiekami labs”, un šāds priekšstats par sevi rada daudz izaicinājumu gan bērna, gan vēlāk pieaugušā dzīvē.

Tā vietā, lai runātu par to, kas vecākiem citos bērnos labāk patīk, būtu svarīgi izcelt katras konkrētās personas  stiprās puses, norādot uz tām un paužot, cik ļoti tās tiek novērtētas. Mums ir jāiemācās priecāties par sava bērna īpašībām, talantiem un interesēm, jo visi neesam vienādi, taču katrā vara atrast ko lielisku un nozīmīgu.

3. Rūpju uzņemšanās par citiem cilvēkiem

Foto: Freepik.com/ gpointstudio

Šī problēma visbiežāk parādās, kad ģimenē ienāk vēl viens bērns, kas nozīmē, ka tam, kurš ir vecākais, tiek uzspiesti papildu pienākumi. Vecāki nereti savas gaidas par mazā brāļa vai māsas aprūpi, pārnes uz vecāko bērnu, pamatojot to ar – “tu tagad esi liels”! Bērns varbūt tiešām ir lielāks un jau daudz patstāvīgāks nekā tikko dzimušais, tomēr tas nekad nevar būt pamats tam, ka no viņa tiek sagaidīts rūpēties par kādu citu cilvēku, jo atbildība un pienākums nevar būt kāda cita aprūpēšana, jo bērns vēl nav pieaugušais, viņam pašam vēl arvien ir daudz fizisko un emocionālo vajadzību, par kurām viņš nespēj pats pietiekami parūpēties, jo nepieciešama pieaugušo palīdzība.

Atbildības uzlikšana par kādu citu bērnu var radīt ārkārtīgi spēcīgu netaisnības izjūtu, jo paša vajadzības likumsakarīgi tiek noliktas malā kā mazāk svarīgas, un šis bērniem nav saprotams – “kāpēc tad tagad es esmu liels un par mani vairs tā negādā, bet man ir jāgādā par kādu citu?” Šī netaisnības izjūta var radīt arī daudz dusmu un bieži izpaužas nevēlamā uzvedībā.

Vēl jāatceras, ka vecāki no bērniem nekad nedrīkstētu sagaidīt arī rūpes par sevi, piemēram, uzticot bērnam savus pārdzīvojumus, noliekot bērnu partnera vai drauga lomā, vai, piemēram, sagaidot dažādu mājas pienākumu veikšanu tā, kā to tipiski varētu gaidīt no otra pieaugušā mājās.

Protams, bērnam kļūstot par vecāko brāli vai māsu, patiešām vecāki bieži uztic daudz vairāk uzdevumu veikt pašam, tai skaitā vecākie bērni tiek bieži iesaistīti kādos palīgdarbos mazuļa aprūpē (piemēram, palīdzēt atnest drēbītes, autiņbiksītes u.c.). Tajā nav nekā slikta, jo vecākie bērni arī ir priecīgi par uzticēšanos no vecāku puses un iespēju palīdzēt, taču tas nedrīkstētu kļūt par bērnu pienākumu – regulāri darīt kādas lietas cita bērna labā, pat, ja viņš ar to var tikt galā. Nelieciet savam vecākajam bērnam katru dienu spēlēties ar jaunāko, lai tajā laikā veiktu citus pienākumus, bet gan aiciniet to darīt brīvprātīgi!

4. Emociju  noliegšana

Pieaugušie mēdz teikt, “nesatraucies, nekas jau nebija”, “tas taču tikai sīkums”, “nebēdājies un nepārdzīvo”, “nevajag raudāt par tādiem sīkumiem”, “izbeidz niķoties un dusmoties”, utt. Tamlīdzīgas frāzes situācijas, kad bērns izjūt spēcīgas emocijas saistībā ar kādu notikumu ir īstas, tāpēc svarīgi tās ņemt vērā un adekvāti reaģēt. Bieži mums kā pieaugušajiem var likties, ka notikums, par kuru bērns ir saskumis, uztraucies, dusmīgs patiešām ir sīkums, taču svarīgi atcerēties, ka tas, kā to saredzam mēs paši, var ļoti atšķirties no bērna redzējuma. Noliegums nepalīdz mazajam vieglāk nomierināties un tikt galā ar situāciju, jo īpaši tad, ja konkrētās frāzes tiek teiktas regulāri. Tas var radīt situāciju, ka bērns turpmāk vairs nedalīsies ar saviem pārdzīvojumiem un sajūtām, kas savukārt var radīt virkni dažādu grūtību turpmākajā dzīvē.

Ko darīt? Nolieguma vietā būtu noderīgi bērna emocijas akceptēt, sakot, piemēram, “es redzu, ka tas tev bija svarīgi” vai “liekas, tu esi ļoti uztraucies un nobijies”, “izskatās, ka tas bija sāpīgi” un tamlīdzīgi. Tādā veidā bērns drīzāk jutīsies sadzirdēts, saprasts un tādējādi arī palīdzēs ar konkrēto pārdzīvojumu labāk tikt galā.

5. Tu esi vēl par mazu, kad paaugsies, sapratīsi

Visbiežāk šādas frāzes tiek teiktas situācijās, kad bērni izrāda interesi, uzdod jautājumus par vecākiem sarežģītiem un neērtiem jautājumiem. Līdzīgi kā emociju noliegšana, arī šādi izteikumi var radīt priekšstatu, ka viņš nav pietiekami nozīmīgs, lai uz uzdoto jautājumu vecāki atbildētu, paskaidrojot to, kas nav saprotams, taču ir būtisks. Ja līdzīgas noraidošas atbildes bērni saņem vairākkārt, tas var veicināt to, ka turpmāk viņi atturēsies no jautājumu uzdošanas vispār, tādā veidā, iespējams, neiegūstot kādu sev būtisku informāciju, tā vietā izfantazējot dažādas atbildes savā prātā, kas bieži ir nepatiesas.

Ja bērns uzdod kādu jautājumu, uz kuru vecākiem uzreiz nav atbildes vai arī konkrētajā situācijā nav iespējams par to runāt, svarīgi tāpat uz to reaģēt atsaucīgi, piemēram, sakot, “jā, es dzirdu, ka tu gribi zināt vai saprast, bet pašreiz es tev uz to nevaru atbildēt”. Pēc tam svarīgi bērnam pateikt, kad tieši viņam būs iespēja uz savu jautājumu saņemt atbildi, norādot konkrētu laiku.

Bērni pasauli redz citādāk, jo viņiem nav tās pieredzes, ko pieaugušie ieguvuši gadu gaitā. Viņiem ir jautājumi, fantāzijas un pārdzīvojumi, kuri mums ne tikai ir jāsaprot, bet arī jāsniedz atbildes, reaģējot adekvāti konkrētajās situācijās. Aicinu ikvienu vecāku pārdomāt komunikāciju ar savu atvasi, lai tādējādi neradītu pašvērtējuma problēmas, jo emocionālā veselība mūsdienās ir ļoti būtiska.