Latvija jau daudzus gadus pēc kārtas nokļūst bēdīgi slavenajā Eiropas valstu TOP-3 ar augstākajiem mirstības rādītājiem no kardiovaskulārajām slimībām [1] un īsāko prognozējamo dzīves ilgumu [2]. "Bez dzīvesveida situāciju spēcīgi ietekmē pašārstēšanās un atteikšanās no medikamentiem. Piemēram, cīņai ar paaugstinātu holesterīna līmeni, kas izraisa sirds slimības, bieži nozīmē statīnus (medikamentu grupa), taču pacientiem ar to ir saistīti tik daudz aizspriedumu, ka viņi var atteikties no to lietošanas. Daži dara to slepus," stāsta Roberts Feders, kardiologs ar ilggadēju darba stāžu Vācijas klīnikās, tai skaitā leģendārajā Šaritē – Berlīnes Universitātes slimnīcā. Kardiologs analizē dažus no izplatītākajiem mītiem un aizspriedumiem.

1. mīts: Manai vecmāmiņai bija paaugstināts holesterīns un viņa nodzīvoja līdz 100 gadiem!

Ārsts apgalvo, ka viņam šādu argumentu bieži nākas dzirdēt savā kabinetā – Latvijas iedzīvotāji pārāk bezrūpīgi izturas pret paaugstinātu holesterīnu, uzskatot, ka tas nav bīstams. "Patiesībā svarīgi saprast, ka holesterīns var būt labs un nepieciešams organismam, bet viens no tā veidiem, un tieši – ZBL-H (zema blīvuma lipoproteīnu holesterīns) – ražo tauku nogulsnējumus, tā saucamos aterosklerotiskos perēkļus," skaidro ārsts. Šie perēkļi ierobežo asinsplūsmu, kas var kaitēt organismam kopumā un novest līdz sirdslēkmei vai insultam.[3] Gandrīz trīs miljoni nāves gadījumu gadā visā pasaulē ir saistīti tieši ar paaugstinātu ZBL-H.[4]

Lai arī ir patīkami vērot, ka jaunā paaudze daudz nopietnāk izturas pret paaugstinātu holesterīna līmeni un savlaicīgi vēršas pie ārsta pēc palīdzības, tomēr no šī bīstamā aizsprieduma izriet otrs – vēl bīstamāks.

2. mīts: No tabletēm ir tikai kaitējums – tā visa ir farmakoloģisko kompāniju sazvērestība!

Ja par holesterīna kaitējumu Latvijas iedzīvotāji ir informēti nepietiekami, tad par medikamentu iespējamām blaknēm – pārmērīgi! Nenoliedzami, katram medikamentam ir savas blaknes, taču svarīgi pievērst uzmanību tam, cik bieži tās ir sastopamas. "Statīni, kas tiek nozīmēti paaugstināta ZBL-H gadījumā, ir medikamentu grupa, ko ikdienas lieto 200 miljoni cilvēku visā pasaulē. Šis medikamentu tips ir izgājis vairāk kā 27 plaša mēroga testus, kas ir pierādījuši, ka blaknes ir sastopamas ārkārtīgi reti. Vai esam gatavi samierināties ar to, ka ar zemu iespējamību var būt novērojams viegls muskuļu vājums, ja mums teiks, ka mirstības risks no kardiovaskulārajām slimībām, sirdslēkmēm un insultiem samazināsies par 21%? [5] Domāju, ka šis jautājums ir retorisks," komentē kardiologs.

Lai arī medicīnā ārkārtīgi reti tiek izmantoti medikamenti ar plašu blakņu spektru un šādi gadījumi vienmēr tiek rūpīgi apspriesti ar pacientu, Latvijas iedzīvotāji nereti patvaļīgi nolemj atteikties no nozīmētajiem medikamentiem. Sliktākais tas, ka daudzi to dara slepus! "Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad pacienti nāca ar jau ilgstošu laiku paaugstinātu holesterīna līmeni, tomēr tika noskaidrots, ka iepriekšējais vai ģimenes ārsts viņiem ir nozīmējis zāles, taču pacients vienkārši pats ir izlēmis, ka viņam jau būs labāk zināt, ko viņam lietot un ko nē," stāsta ārsts. "Bet pēc tam mēs lasām medijos virsrakstus – "Priekšlaicīgi miris", "Pēkšņi aizgājis no dzīves"… Diemžēl, daudzos šādos negaidītas nāves gadījumos ir pie vainas nolaidīga attieksme pret paaugstinātu holesterīnu un nozīmēto ārstēšanu. Manā skatījumā nepamatota atteikšanās no statīniem kļūst par vienu no cēloņiem tam, ka Latvija ietilpst Eiropas valstu TOP-3 pēc nāves gadījumu skaita no kardiovaskulārajām slimībām".

3. mīts: Es neko tādu neēdu – no kurienes lai būtu radies paaugstināts holesterīns?!

Lai arī ar uzturu un pareizu dzīvesveidu var atrisināt daļu problēmu (tikai dzīvesveida sakārtošana ļauj samazināt holesterīnu par 5-10%, kas vairumā gadījumu ir nepietiekami), šiem faktoriem ir svarīga loma infarkta un insulta profilaksē. Piemēram, katrs piektais Latvijas iedzīvotājs regulāri patērē lielu daudzumu alkohola, katrs ceturtais – katru dienu smēķē, bet aptaukošanās rādītāji mums ir otrie augstākie Eiropā un turpina augt – 20% pieaugušo Latvijas iedzīvotāju cieš no liekā svara.[6]

"Alkoholismu un smēķēšanu nav pat jēgas apspriest – visi tāpat zina, ka tas ir kaitīgi. Ja pacients necīnās ar šo ieradumu, tad tā ir viņa apzināta izvēle. Tomēr problēmas ar uzturu bieži rodas nezināšanas dēļ. Manā praksē bija kuriozs gadījums: pacients zvērēja, ka kategoriski neēd saldumus, bet tajā pat brīdī rokā viņam bija sauja cepumu, ko viņš aktīvi grauza. Tas liecina par to, ka daudzi pacienti īsti nezina, kas ir kaitīgi, bet kas nē. Tā, pirmais, ko analizē uztura speciālists, kad mēs sākam darbu pie pacienta diētas, ir dzērieni. Saldinātie dzērieni (sulas, limonādes, kvass utt.) ir slepenie ienaidnieki, jo tie šķiet nevainīgi, lai arī tajos esošā cukura daudzums ir milzīgs. Ideālajā variantā vajadzētu dzert tikai ūdeni," skaidro kardiologs, piemetinot, ka ēdienkartes analīzes gaitā tādu pārsteigumu un negaidītu atklājumu mēdz būt ļoti daudz.

4. mīts: Starp paaugstinātu holesterīnu un infarktu biežumu nav saistības.

Protams, tas tā nav: visā pasaulē 33% no sirds koronārajām slimībām izraisa paaugstināts holesterīna līmenis, kas ir novērojams vairāk kā pusei Eiropas iedzīvotāju (54%).[7] Ārsts piemetina, ka katra dekāde, ko eiropietis vecumā no 35 līdz 55 gadiem nodzīvo ar paaugstinātu ZBL-H, necīnoties ar to, paaugstina sirds saslimšanas attīstības iespēju par 39%, lai arī problēma varētu tikt atrisināta, vienkārši lietojot tabletes un savlaicīgi konsultējoties ar ārstu.

5. mīts: Ārsts man nozīmēja tabletes, lai arī analīzēs ir skaidri redzams, ka holesterīns man ir normā!

Tiksim skaidrībā: kardiovaskulāro slimību attīstības risks katram pacientam individuāli tiek aprēķināts ar īpašiem kalkulatoriem. Visbiežāk tiek izmantots Eiropas Kardiologu savienības izstrādātais kalkulators, ar kura palīdzību var aprēķināt saslimšanas risku tuvākajiem 10 gadiem. Balstoties uz analīžu rezultātiem, ārsts pieņem lēmumu par ZBL-H normām konkrētam pacientam. Lai arī analīžu rezultātos bieži tiek norādīta norma "<3 mmol/l", tomēr atsevišķiem pacientiem šim rādītājam ir jābūt zemākam par 2,6; 1,8 vai pat par 1,4mmol/L. Tādēļ nevajadzētu patstāvīgi sev noteikt diagnozi, bet uzticēties ārstējošajam ārstam.