ŽULTS
dzeltena, dzidra, bāziska gremošanas sula. To nepārtraukti izstrādā (800-1000 ml diennaktī) aknu šūnas (aknu žults). Gremošanas starplaikos tā uzkrājas žultspūslī, kas uzsūc ūdeni, dažus sāļus un piejauc gļotvielas; žults te koncentrējas, kļūst tumši brūna, staipīga (pūšļa žults).
Žultspūslis iztukšojas reflektoriski gremošanas laikā, kad divpadsmitpirkstu zarnā ieplūst skābā kuņģa putriņa un kairina tās gļotādu. No uzturlīdzekļiem stiprākie žultsdzinēji ir olas dzeltenums, dažas eļļas, majonēze. Kuņģa sālsskābes ietekmē tievās zarnas gļotāda atbrīvo hormonu holecistokinīnu, kas izraisa žultspūšļa iztukšošanos, jo vienlaikus kontrahējas žultspūslis, atslābst kopējais žults izvadkanāls un tā atveres slēdzējmuskulis zarnas sienā.
Svarīgākā žults sastāvdaļa ir žultsskābes (holesterīna derivāti), kas emulģē uztura neitrālos taukus, t.i., pārvērš tos sīkās pilītēs, tādējādi palielinot tauku virsmu. Mikroskopiskās tauku pilītes var uzsūkties asinīs un limfā. Žultsskābes aktivē aizkuņģa dziedzera lipāzi un palīdz uzsūkties ūdenī nešķīstošajām taukskābēm un vitamīniem, veidojot ar tiem kompleksus, ūdenī šķīstošus savienojumus. Žults sekmē zarnu peristaltiku. Žults pigmenti biliverdīns un bilirubīns, kas rodas no asins pigmenta hemoglobīna noārdes produktiem, zarnās daļēji pārveidojas baktēriju ietekmē un piešķir izkārnījumiem parasto krāsu, bet daļēji uzsūcas un tiek atkal izmantoti aknās. Dažādu aknu u.c. slimību gadījumā žults pigmenti pāriet asinīs, tāpēc āda un acs cīpslene kļūst dzeltena, smagākā gadījumā - dzeltenzaļa.
