ŽOKĻA IEKAISUMS
Žokļa iekaisuma cēlonis ir infekcija (stafilokoki, streptokoki u.c), kas nokļūst kaulā vai nu tieši, vai ar asins plūsmu. Žokļa iekaisums var būt akūts, subakūts vai hronisks. Visbiežāk rodas odontogēnais žokļa iekaisums: no zobiem ar nedzīvu pulpu, kā arī no patoloģiskām smaganu kabatām. Infekcijai pārejot tālāk uz žokļa kaulu, kaula smadzenēs rodas iekaisuma infiltrāts, strutu perēkļi, ir traucēta kaula barošanās. Akūtam odontogēnam žokļa iekaisumam raksturīgas stipras sāpes un pietūkums slimajā žokļa pusē, palielināti un sāpīgi zemžokļa limfmezgli, lūpas notirpums, augsta t°, drebuļi. Slimais zobs stipri sāp, ir kustīgs; kustas arī blakuszobi. Gar zobu kakliņiem izdalās strutas.
Augšžoklī kaula iekaisums norisinās vieglāk nekā apakšžoklī, kam ir bieza kompaktā kaula kārta. Rentgenoloģiski pārmaiņas saskatāmas 10.-14. dienā. Ja process kļūst hronisks, kaulaudi atmirst, granulācijas audi to pamazām norobežo no veselajiem kaulaudiem. Vienlaikus no ārējās kaulplēves veidojas jauni kaulaudi.
Traumatiskais žokļa iekaisums ir visbiežākā komplikācija pēc žokļu lūzumiem, kas parasti ir vaļēji uz mutes dobuma pusi. Žokļa iekaisumu veicina lūzuma dēļ bojāts zobs, nokavēta žokļu šinēšana, mutes dobuma higiēnas neievērošana. Kontakta žokļa iekaisums rodas, infekcijai no blakusaudiem tiešā kontaktā vai arī pa audu spraugām nokļūstot žokļa kaulā. Hematogēns žokļa iekaisums rodas, ja mikrobi nokļuvuši žoklī ar asinīm. Tas var attīstīties bērniem infekciju slimību gadījumā. To veicina žokļa trauma. Šis žokļa iekaisums parasti lokalizējas žokļa augšanas zonās, un tā sekas var būt slimās žokļa puses atpalikšana augšanā; tas rada jūtamu funkcionālu traucējumu un kosmētisku defektu. Ārstē ķirurģiski; lieto arī antibiotikas, sirds līdzekļus, vitamīnus; novērš slimības cēloni. Profilakse. Laikus jāārstē zobi, kā arī parodontopātijas.
