Raksta autore: Una Gailiša, Latvijas Endokrinologu asociācijas valdes priekšsēdētāja 

Kad runājam par cukura diabētu, to bieži uztveram kā individuālu slimību – pacients jāārstē. Tomēr 2026. gadā skaidri redzam: diabēts vairs nav tikai individuāla veselības problēma. Tas ir cieši saistīts ar dzīves vidi, dzīvesveidu un sabiedrības veselības sistēmu kopumā. Ņemot vērā satraucošo 2. tipa cukura diabēta pacientu skaitu un straujo saslimstības pieaugumu, diabēta profilaksei un ārstēšanai ir jākļūst par vienu no valsts veselības politikas centrālajām prioritātēm. 

Endokrinologa ikdienas praksē tas nozīmē sastapties ar pacientiem, kuru veselības problēmas veidojušās gadu desmitu laikā – dzīvesveida, sociālekonomisko apstākļu un apkārtējās vides mijiedarbībā. Veselības ministrijas “Rīcības plāns liekā svara un aptaukošanās izplatības pieauguma mazināšanai 2025.–2029. gadam” skaidri parāda problēmas mērogu: aptuveni 59% pieaugušo Latvijā dzīvo ar lieko svaru vai aptaukošanos, kas būtiski pārsniedz Eiropas Savienības vidējos rādītājus un ir galvenais 2. tipa diabēta riska faktors. 

Īpaši satraucošs signāls ir straujais grūtniecības diabēta pieaugums – no mazāk nekā 1% līdz vairāk nekā 10% nepilnu 15 gadu laikā. Tas nozīmē, ka bez mērķtiecīgas agrīnas rīcības mēs faktiski veidojam nākamo diabēta pacientu paaudzi. 

Šo situāciju lielā mērā uztur vide, kas joprojām ir aptaukošanos un diabētu veicinoša. Veselības ministrijas plānā norādīts, ka neveselīgs uzturs Latvijā ir saistīts ar aptuveni 24% nāves gadījumu. Tas ir ļoti spēcīgs fakts, kas apliecina, ka uzturs un dzīvesveids ir vieni no būtiskākajiem priekšlaicīgas mirstības cēloņiem valstī. Daudziem iedzīvotājiem neveselīga pārtika un mazkustīgums nav apzināta izvēle, bet gan lētākais, vienkāršākais un ikdienā pieejamākais risinājums. Digitālais neveselīgas pārtikas mārketings, īpaši bērniem, joprojām neatbilst mūsdienu realitātei un veicina paradumus, kuru sekas veselības aprūpe redz tikai pēc gadiem. Šādos apstākļos nav korekti visu atbildību par diabēta attīstību uzlikt pacientam. 

Vienlaikus ir svarīgi atzīt, ka Latvijā pēdējos gados ir sperti nozīmīgi soļi situācijas uzlabošanai. Veselības ministrijas izstrādātais rīcības plāns pirmo reizi skaidri definē aptaukošanos kā kompleksu, multifaktoriālu hronisku slimību un uzsver vides nozīmi veselības veidošanā. Plānā ietverti pasākumi uztura kvalitātes uzlabošanai, fizisko aktivitāšu veicināšanai, pārtikas mārketinga izvērtēšanai, kā arī sabiedrības veselībpratības celšanai. 

Latvijas veselības aprūpes sistēma spēj salīdzinoši labi ārstēt diabēta komplikācijas, un tas ir būtisks sasniegums, bet ļoti dārgi. Taču agrīnā iejaukšanās joprojām ir nepietiekama. Nav pilnībā ieviestu vienotu algoritmu aptaukošanās un prediabēta ārstēšanai visos aprūpes līmeņos, un valsts apmaksāta pieeja multidisciplinārām komandām un ilgtermiņa uzraudzībai ir ierobežota. 

Pozitīvi, ka profilakse politikas līmenī beidzot ir definēta kā prioritāte. Starptautiskie OECD dati rāda, ka viens eiro, kas ieguldīts profilaksē, dod vairāk nekā piecu eiro ieguvumu ekonomikā un veselības aprūpē. Tomēr finansējums šiem pasākumiem joprojām ir nepietiekams, un ilgtermiņa stabilitāte pēc 2026. gada nav pilnībā garantēta. Primārā profilakse – darbs ar vidi, uzturu un kustību paradumiem – joprojām ir vājākais posms diabēta attīstības ķēdē, lai gan tieši tur potenciālais ieguvums būtu vislielākais. 

Pirmkārt, īpaši jāizceļ ģimenes ārstu loma. Tieši ģimenes ārsti ir pirmais un bieži vien vienīgais kontaktpunkts pacientiem ar lieko svaru, prediabētu un agrīnām vielmaiņas izmaiņām. Latvijas Endokrinologu asociācija vairākkārt ir uzsvērusi nepieciešamību stiprināt ģimenes ārstu lomu diabēta profilaksē un agrīnā ārstēšanā – dodot iespēju savlaicīgi identificēt riska pacientus, uzsākt dzīvesveida intervences, sekot līdzi svara un glikozes rādītājiem un ciešāk sadarboties ar endokrinologiem pirms slimības progresēšanas. Līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, arī Latvijā ģimenes ārstu tiesības nozīmēt modernas terapijas pakāpeniski paplašinās, un tas ir pareizs virziens. 

Otrkārt, nepieciešams turpināt uzlabot pieejamību mūsdienīgiem medikamentiem un tehniskajām ierīcēm, kas palīdz pacientiem kontrolēt slimību ikdienā. 

Treškārt, būtisks izaicinājums ir diabēta aprūpes māsu trūkums. Šie speciālisti ir ārkārtīgi nozīmīgi pacientu izglītošanā, pašaprūpes atbalstā un terapijas līdzestības uzlabošanā. To nepietiekamais skaits nozīmē, ka endokrinologs nereti tiek iesaistīts tikai tad, kad slimība jau ir progresējusi. Diabēta ārstēšana bez pacienta izglītošanas par to, kā pareizi lietot medikamentus, kā pašam pacientam kontrolēt cukura līmeni asinīs, ko darīt, kad tas ir pārāk augsts vai pārāk zems, kas ir veselīgs uzturs un kā fiziskā slodze var ietekmēt cukura līmeni asinīs, nav pilnvērtīga.  

Ceturtkārt, jārunā arī par svara stigmu jeb aizspriedumiem par to, ka cilvēki ar lieko svaru ir paši pie tā vainīgi. Tas būtiski ietekmē gan profilaksi, gan ārstēšanas rezultātus. Aizspriedumi mazina pacientu uzticēšanos veselības aprūpei, kavē savlaicīgu vēršanos pie speciālistiem un pasliktina līdzestību.  

Piektkārt, ar atzinību jāvērtē tas, ka diabēta pacientu aprūpe ir iekļauta “Sirds un asinsvadu veselības uzlabošanas plānā”. Tas ir valsts mēroga stratēģisks politikas dokuments, kura mērķis ir koordinēti mazināt sirds un asinsvadu slimību un ar tām cieši saistīto slimību, tostarp diabēta, slogu. Sirds un asinsvadu slimības un diabēts ir cieši savstarpēji saistīti, un to agrīna, koordinēta ārstēšana ļauj gan uzlabot pacientu prognozi, gan efektīvāk izmantot valsts resursus. 

Skatoties nākotnē, kļūst skaidrs, ka līdz 2030. gadam diabēta politika Latvijā būs efektīva tikai tad, ja tā kļūs par starpnozaru prioritāti. Jau 2026. gadā par izšķirošiem soļiem būtu jāuzskata aptaukošanās atzīšana par hronisku slimību ar valsts apmaksātu ārstēšanu, nepieciešama ciešāka ģimenes ārstu un endokrinologu sadarbība šo pacientu ārstēšanā. Veselīgam uzturam un regulārām fiziskām aktivitātēm jākļūst par ikdienas izvēli, nevis privilēģiju. 

Diabēta nākotne Latvijā izšķiras ne tikai ārsta kabinetā. Tā veidojas jau bērnudārzā, skolā, darba vietā, lielveikalā un pilsētvidē. 2026. gads ir iespēja pāriet no problēmas apzināšanās uz ilgtermiņā vērstu rīcību, kur veselība tiek uztverta kā valsts attīstības pamats, nevis tikai ārstēšanas izmaksu pozīcija.