Viedoklis: Diabēta kontrole ir valsts drošības un primārās veselības aprūpes jautājums
Raksta autors: Profesors Valdis Pīrāgs, endokrinologs
Šodien par valsts drošību bieži vien domājam militāro vai kiberdraudu kontekstā, tāpēc ir itin viegli nepamanīt draudošo krīzi, ko rada hroniskas veselības problēmas, piemēram, diabēts. Neveltot pienācīgu uzmanību šīs diagnozes pārvaldībai un nesniedzot tik nepieciešamo finansiālo atbalstu, tā var kļūt par valsts drošības problēmu ar nopietnām sociālekonomiskām sekām.
Dzīvojot ģeopolitiskās spriedzes apstākļos, jāatceras, ka saasinātā drošības situācija rada risku arī veselības aprūpes sistēmai, tostarp aptuveni 7000 1. tipa diabēta pacientu Latvijā. Ierobežotas insulīna piegādes šiem pacientiem var izrādīties dzīvības vai nāves jautājums, vienlaikus veicinot arī potenciālu sistēmas pārslodzi un resursu trūkumu. Taču tas nav tikai drošības, bet arī medicīnisks un sociālekonomisks jautājums.
Diabēta aprūpe – steidzama valsts mēroga problēma
Diabēts ir slimība, ko var kontrolēt ar piemērotiem medikamentiem un tehnoloģijām. Viena no tām ir nepārtrauktā glikozes līmeņa uzraudzības (NGLU) sistēma, kas, salīdzinot ar tradicionāliem diabēta kontroles mehānismiem, piemēram, glikometru, nodrošina efektīvāku slimības kontroli ikdienā un precīzākus glikozes līmeņa rādītājus. Šī ierīce arīdzan palīdz izglītot pacientus un veicināt labāku izpratni par notiekošo savā ķermenī, ar mobilo lietotņu palīdzību reāllaikā ļaujot sekot līdzi glikozes līmenim asinīs un veikt nepieciešamās darbības veselības stāvokļa uzlabošanai.
Diemžēl Latvijā aizvien vilcinās NGLU sistēmu integrēt primārās veselības aprūpes sistēmā, uztverot to kā sekundāru prioritāti un izmaksas galvenokārt atstājot uz pacientu pleciem. Šādai pieejai var būt negatīvas sekas ilgtermiņā. Turklāt nemitīgā asins paraugu ņemšana no pirksta, kas nepieciešama, lai noteiktu glikozes līmeni asinīs, ir ne tikai neērta, bet arī psiholoģiski nogurdinoša. NGLU sistēmas samazina šo slogu, ļaujot pacientiem teju pilnvērtīgi pievērsties ierastajai dzīvei un karjerai, tādējādi uzlabojot arī produktivitāti, kas ir būtisks aspekts valstīs, kurās trūkst kvalificēta darbaspēka.
Arī nozares ekspertu piedāvātie risinājumi nereti sastopas ar neskaidriem solījumiem no lēmumpieņēmēju puses: “Mēs šo izskatīsim, paldies, ka mūs informējat.” Taču ar to nepietiek. Latvija ir atpalikusi no pārējām Eiropas Savienības valstīm NGLU sistēmu un citu valsts kompensējamo ierīču piedāvājumā nevis tāpēc, ka trūktu finansiālo līdzekļu, bet gan vājas veiktspējas un politiskās gribas trūkuma dēļ. Jāsaka – Latvijā kopumā daudz pacientiem svarīgu jautājumu vājas izpratnes dēļ tiek uzskatīti par mazsvarīgiem, tāpēc ieteiktu biežāk uzticēties zinošu veselības aprūpes speciālistu viedoklim, kuri palīdzēs izšķirošus lēmumus pieņemt, izvērtējot gan finansiālos aspektus, gan ietekmi uz sabiedrības veselību, drošību un labbūtību.
Kopumā jāsecina, ka diabēta aprūpe ir valsts mēroga problēma, kurai steidzami jāpievērš uzmanība, finansējuma piešķiršanu nosakot par prioritāti. It īpaši NGLU sistēmu gadījumā – to pieejamību vairs nedrīkst uzskatīt par greznību, bet gan nepieciešamību. Ir pienācis laiks ieraudzīt, ka diabēta aprūpes uzlabošana nav saistīta tikai ar pacientu individuālo veselību – ja nerīkosimies tagad, sekas izjutīs visa sabiedrība.
