VEĢETATĪVĀ NERVU SISTĒMA
autonomā nervu sistēma - nervu sistēmas daļa, kas inervē asinsrites, elpošanas, gremošanas orgānus, izvadorgānus, dzimumorgānus un iekšējās sekrēcijas dziedzerus, kā arī regulē vielmaiņu. Funkcijas, ko regulē veģetatīvā nervu sistēma, nevar apzināti izraisīt vai pārtraukt, tomēr veģetatīvās nervu sistēmas darbība, tāpat kā visas pārējās nervu sistēmas darbība, pakļauta galvas smadzeņu garozas ietekmei. Starp cilvēka psihisko stāvokli un veģetatīvo nervu sistēmu pastāv cieša mijiedarbība. Dažādi emocionāli stāvokļi var izraisīt veģetatīvo funkciju svārstības, piem., dusmās, bailēs mainās sejas asinsvadu plašums (cilvēks piesarkst vai nobāl), iestājas sirdsklauves, pastiprinās sviedru dziedzeru darbība.
Veģetatīvo nervu sistēmu veido galvenokārt kustību jeb eferentās nervu šūnas (neironi); tās ierosina jušanas (aferentie) impulsi, kas nāk pa muguras smadzeņu jušanas jeb aferentajiem nerviem. Katru uz perifēriju ejošo veģetatīvo nervu sistēmu nervu ceļu veido 2 nervu šūnas. Pirmās šūnas (preganglionārā neirona) ķermenis atrodas vidussmadzenēs, iegarenajās vai muguras smadzenēs. Tās izaugums (neirīts) iet uz nervu šūnu sakopojumiem - ganglijiem jeb mezgliem, kas atrodas ārpus CNS. Šeit izaugumi kontaktējas ar otro nervu šūnu (postganglionāro neironu), kuras izaugumi sasniedz inervējamo orgānu. Ganglijos notiek nervu impulsu multiplikācija, t.i., nervu impulss, ko ganglijs saņem no CNS pa vienu nervu šūnu, tiek pārslēgts uz vairākām perifēriskām nervu šūnām.
Veģetatīvo nervu sistēma iedala 2 daļās: simpātiskajā un parasimpātiskajā. Iedalījuma pamatā ir šo daļu farmakoloģiskās un fizioloģiskās atšķirības. Veģetatīvās nervu sistēmas simpātiskā daļa stimulē orgāna darbību, aktīvās enerģijas izlietošanu, bet parasimpātiskā daļa palēnina orgāna darbību, veicina potenciālās enerģijas uzkrāšanu, t.i., sekmē barības vielu ar dzelteno krāsu apzīmētas muguras smadzenes, ar sarkano - simpātiskās nervu sistēmas šķiedras un mezgli, ar zilo - parasimpātiskās nervu sistēmas šķiedras un mezgli uzņemšanu un uzkrāšanu; piem., simpātiskā nervu sistēma sirdsdarbību paātrina, bet parasimpātiskā - palēnina. Lai orgāns varētu darboties normāli dažādos mainīgos fizioloģijas stāvokļos, starp abām veģetatīvajām nervu sistēmam daļām jābūt noteiktam līdzsvaram. Gandrīz visiem orgāniem ir divkārša inervācija: simpātiskā un parasimpātiskā (sviedru dziedzerus, virsnieru serdi inervē tikai simpātiskā daļa).
Simpātiskās nervu sistēmas centrālā daļa atrodas muguras smadzeņu krūšu un daļēji jostas daļas pelēkās vielas sānragos. Simpātiskās nervu sistēmas šūnu izaugumi iziet no muguras smadzenēm priekšējo saknīšu sastāvā, pēc tam atdalās no tām t.s. savienotājzaru veidā un iet uz simpātisko stumbru (truncus sympathicus), ko veido daudzi savstarpēji savienoti gangliji. No simpātiskā stumbra ganglijiem nervu šķiedras pa savienotājzariem pievienojas vai nu muguras smadzeņu nerviem, vai asinsvadiem, veidojot ap tiem bagātīgus pinumus, un tā nonāk visos orgānos, Simpātiskā nervu sistēma paātrina sirdsdarbību, paplašina acu zīlītes, sašaurina asinsvadus, samazina dziedzeru sekrēciju, pavājina zarnu peristaltiku.
Parasimpātiskās nervu sistēmas centri atrodas iegarenajās smadzenēs, vidussmadzenēs un muguras smadzeņu krustu daļā. Parasimpātiskās šķiedras, kas sākas iegareno smadzeņu un vidussmadzeņu šūnās, pievienojas acs kustību nervam, sejas nervam, mēles un rīkles nervam, klejotājnervam. Parasimpātiskās šķiedras, kas ietilpst acs kustību nervā, inervē zīlītes sašaurinātājmuskuli un acs akomodācijas muskuli. Šķiedras, kas ietilpst sejas nervā un mēles un rīkles nervā, pastiprina asaru dziedzera un siekalu dziedzeru darbību. Klejotājnerva parasimpātiskās šķiedras palēnina sirdsdarbību, sašaurina bronhus, pastiprina aknu un aizkuņģa dziedzera darbību, kā arī zarnu peristaltiku. Parasimpātiskās nervu sistēmas krustu daļa inervē mazā iegurņa orgānus (resnās zarnas beigu daļu, urīnpūsli, dzimumorgānus). Att.
