VAKCINĀCIJA
aizsargpotes (vakcīnas) ievadīšana organismā tā pasargāšanai no infekciju slimības; viens no imunizācijas veidiem. Medicīnā vakcināciju lieto galvenokārt profilaksei saskaņā ar infekciju slimību apkarošanas vispārējo plānu (plānveida vakcinācija) vai kādas epidēmijas draudu gadījumā (epidēmijas indicētā vakcinācija). Plānveida vakcināciju izdara pret tuberkolozi, garo klepu, stingumkrampjiem, difteriju un poliomielītu; epidēmijas indicēto vakcināciju - pret attiecīgu ievazāto infekciju slimību (piem., holeru) vai kādu endēmisku lipīgu slimību (piem., vēdertīfu, ja ir gaidāms tā uzliesmojums). Terapijā vakcīnas lieto reti, parasti tās aizstāj ar ķīmijterapijas līdzekļiem.
Efektīva vakcinācija izraisa pārmaiņas organisma reaktivitātē: pieaug pretošanās spēja, organisms kļūst imūns pret lietoto vakcīnu un attiecīgiem virulentiem slimības ierosinātājiem. Vakcināciju jāizdara tikai veselam cilvēkiem instrukcijā norādītā devā un laikā. Pārāk liela deva un bieža ievadīšana var izraisīt pretēju parādību, proti, imunoloģisko paralīzi jeb pārejošu organisma aizsargspēku kavējumu līdz ar antivielu samazināšanos. Vakcinācijas laikā nedrīkst lietot steroīdu grupas hormonus, jo tie arī kavē antivielu rašanos. Ja pēc vakcinācijas paaugstinās t°, rodas miegainība, stipri izteikts apsārtums vakcīnas ievadīšanas vietā vai citi nevēlami simptomi, jāziņo ārstam. Sevišķi rūpīgi pēc vakcinācijas jānovēro bērni. Tomēr pieredze rāda, ka vakcinācija ļoti reti izraisa sarežģījumus. Tā kā vakcinācija (mākslīgā imunizācija) nerada tik ilgstošu imunitāti kā dabiski pārciesta slimība, vakcināciju jāatkārto - jāizdara revakcinācija.
