TRIHOFĪTIJA
infekcioza ādas un tās derivātu (matu, nagu) sēnīšslimība, ko ierosina patogēnās sēnes trihofitoni. Izšķir virspusējo trihofītiju, ko rada tikai uz cilvēka ādas parazitējošas sēnes, un dziļo trihofītiju jeb augoņu formu, ko ierosina dzīvnieku ādā parazitējošas sēnes. Ar virspusējo trihofītiju var inficēties no slima cilvēka un viņa lietotajiem priekšmetiem (ķemmes, mazgājamās bļodas, galvassegas, veļas, nedezinficētiem frizētavas piederumiem). Slimo galvenokārt bērni.
Ādā virspusējā trihofītija parādās kā nelieli, norobežoti, iesārti, nedaudz uztūkuši plankumi galvenokārt atklātos ādas apvidos (uz sejas, kakla, apakšdelma, plaukstām). Plankuma centrs kļūst bālāks, sākas ādas lobīšanās, bet gar malām veidojas šaurs, sārts valnītis ar sīkiem pūslīšiem, dzeltenām krevelītēm, kurās atrodas sēņu micēlijs. Subjektīvu traucējumu nav. Galvas ādā trihofītija veido apaļus perēkļus ar aplūzušiem matiem un ar sīku lobīšanos. Kad sēne ieaug matā, tas zaudē elastību, lūst, atstādams virs ādas 2-3 mm vai īsāku celmiņu, kas redzams kā melns punkts.
Hroniskā trihofītija sastopama galvenokārt sievietēm, kas ar šo sēnīšslimību slimo jau kopš bērnības. Ādā (uz lieliem, ceļiem, augšdelmiem un elkoņiem) uz zilganas ādas fona izkaisīti iesārti plankumi un mezgliņi, kas lobās. Galvas matainajā daļā trihofītija raksturīgi sīki lobīšanās perēkļi (parasti tos notur par blaugznām) un aplūzuši mati, kurus garos matos grūti pamanīt. Nereti galvas ādā rodas kailas vietas - sīki atrofiski plankumi. Var būt bojāti arī nagi. Ar dziļo trihofītiju var inficēties, saskaroties ar slimu dzīvnieku (govis, teļi, peles, retāk zirgi) vai priekšmetiem, kas lietoti tā kopšanai (sukas, pakaiši u.c). Ādas, galvas matu, bārdas un ūsu dziļajai trihofītijai raksturīgi iekaisuma perēkļi, kas līdzīgi izaugušiem augoņiem ar asiņainām, strutainām krevelēm. Mati izkrīt un vairs neataug. Var būt paaugstināta t°, reģionāro limfmezglu pietūkums, galvassāpes, drebuļi. Ar dziļo trihofītiju slimo pieaugušie (visbiežāk lopkopji) un arī bērni. Ādā var rasties alerģiski izsitumi trihofitīdi, kuros nav patogēno sēņu. Trihofītija bojā arī nagus (skatīt nagu sēnīšslimības). Ārstēšanas princips - atlobīt bojāto ādu un atbrīvoties no bojātajiem matiem. Profilakse. Ievērot personisko higiēnu, nelietot citu cilvēku galvassegas, ķemmes utt. Sievietēm ar hronisku trihofītiju jāārstējas un jāsargā bērni no inficēšanās. Att.
