TERMOREGULĀCIJA
organisma veģetatīvā funkcija, kas uztur nemainīgu ķermeņa iekšējās vides t° neatkarīgi no apkārtējās vides t° svārstībām. Ķermeņa t° nemainīgumu nodrošina organisma siltumrades un siltumatdeves intensitātes saskaņotība. Termoregulācija piemīt t.s. siltasiņu jeb homeotermiskajiem dzīvniekiem (putniem, zīdītājiem) un cilvēkam. Visas šūnu dzīvības norises saistītas ar siltuma izdalīšanos. Barības vielu oksidācijas procesos apmēram puse to ķīmiskās enerģijas pārvēršas siltumā. Pārējā enerģija uz laiku tiek uzkrāta makroerģiskos savienojumos un pārvēršas siltumā, šūnai veicot savas specifiskās funkcijas - saraušanos, sekrēciju, ierosas pārvadi u.tml. Katras šūnas (orgāna, organisma) siltumprodukcija līdz ar to ir tieši proporcionāla oksidācijas procesu intensitātei.
Cilvēka organismā fiziska miera apstākļos rodas apmēram 300 kJ (70 kcal) siltuma stundā, slodzes laikā siltumprodukcija var pat divkāršoties. Organismā producētais siltums tiek atdots apkārtējai videi siltuma vadīšanas un izstarošanas ceļā, kā arī šķidrumam iztvaikojot no ādas un gļotādas virsmas. Organisma iekšējās vides un ķermeņa, virsmas t° svārstības uztver jutīgi nervu veidojumi - termoreceptori. Sevišķi daudz to ir ādā, kuņģa gļotādā, vēnu sienās, kā arī CNS.
Termoreceptoru ierosa pa jušanas nervu šķiedrām tiek pārvadīta uz termoregulācijas centru, ko veido nervu šūnas dažādos CNS apvidos. Galvenā nozīme ir nervu šūnu sakopojumiem hipotalāmā un lielo pusložu garozā. Termoregulācijas centru pakļautībā ir daudz fizioloģisku mehānismu, kas nodrošina optimālu organisma siltuma līdzsvaru. Ķermeņa iekšējai t° paaugstinoties, reflektoriski samazinās vielmaiņas procesu intensitāte, paplašinās ādas asinsvadi, padziļinās un paātrinās elpošana, pastiprinās svīšana. Sviedru iztvaikošana ir vienīgā siltumatdeves iespēja, ja apkārtējās vides t° pārsniedz ķermeņa virsmas t°. Siltuma deficīta gadījumā vērojama pretēja reakcija. Termoregulācijas centru ietekmi realizē galvenokārt simpātiskā nervu sistēma, piedalās arī iekšējās sekrēcijas dziedzeri - virsnieres, hipofīze, vairogdziedzeris. Organisma dzīves laikā notiek termoregulācijas mehānismu pilnveidošanās.
Zīdainim termoregulācija vēl vāji attīstīta, neiznēsātiem bērniem pirmajos mēnešos tās pilnīgi trūkst. Tikai 1. mūža gada beigās izveidojas pilnvērtīgas asinsvadu un sviedru dziedzeru reakcijas par atbildi ķermeņa t° maiņām. Termoregulācijas spēju pilnveidošanā liela nozīme prasmīgi izraudzītām norūdīšanās procedūrām, kas jāsāk jau mazbērna vecumā un regulāri jāturpina visu mūžu.
