TEMPERATŪRA

Cilvēkam un siltasiņu dzīvniekiem neatkarīgi no ārējās vides temperatūras svārstībām ķermeņa temperatūra ir konstanta. To nodrošina siltuma producēšanas un izdalīšanas līdzsvars (skatīt termoregulācija). Cilvēka organismā dažādu orgānu un audu temperatūra atkarībā no to funkcionālās aktivitātes var atšķirties par vairākiem grādiem. Fizioloģiska miera apstākļos visaugstākā temperatūra ir aknās (līdz 39°), fiziskas slodzes laikā paaugstinās skeleta muskuļu temperatūra. Nemitīgā asins plūsma izlīdzina atsevišķu orgānu temperatūras atšķirības.

Daudz lielākas temperatūras svārstības raksturīgas atklātajai ķermeņa virsmai, jo tā ir tiešā saskarē ar apkārtējo vidi. Ķermeņa temperatūra diennakts laikā ritmiski svārstās apmēram 1° robežās, viszemākā tā ir plkst. 4-5, augstākā plkst. 16- 17. Ķermeņa temperatūru mērī ar medicīnisko termometru, ko ieliek padusē, mutē, cirksnī vai taisnajā zarnā. Vesela cilvēka ķermeņa temperatūra ir 36-37° (taisnajā zarnā temperatūra par 0,5-0,8° augstāka nekā padusē vai cirksnī).

Nelabvēlīgu ārējās vides apstākļu (karstuma, aukstuma) ietekmē un dažādos patoloģijas gadījumos ķermeņa temperatūra var paaugstināties (hipertermija) vai pazemināties (hipotermija). Daudzām infekciju slimībām raksturīgs drudzis. Ķermeņa temperatūras paaugstināšanās virs 44- 45° izraisa neatgriezeniskas olbaltumvielu uzbūves pārmaiņas un organisma bojāeju. Dažām nervu slimībām un saindēšanās gadījumiem (ar alkoholu, nikotīnu, ēteri) raksturīga pazemināta ķermeņa temperatūra. Mākslīgi izraisītu hipertermiju un hipotermiju lieto ārstniecībā. Att.