Kad bijām mazi, mums dziedāja šūpuļdziesmas. Pieauguši tās dziedam saviem mazuļiem. Kad bērni paaugas, šūpuļdziesmas it kā aizmirstam. Bet tās vienmēr ir mūsos, un atmostas, kad mums tās vajag.

"Šūpuļdziesmas es sāku rakstīt visdrīzāk tāpēc, ka man bija slinkums mācīties citas," atzīst triju bērnu tētis, mūziķis un dziesminieks Kārlis Kazāks. "Tās nav rakstītas kā mūzika. Tās tapa vakaros, esot kopā ar bērniem, kad viņi jau bija savās gultiņās. Šūpuļdziesmas ir visvieglāk pie manis atnākušās melodijas. Tām nekas nebija jāpiedomā. Es vienkārši biju kopā ar mazajiem, un tās dziesmiņas uzradās pašas no sevis. Šūpuļdziesmas ir tāda tīra manta. Pēc tam varbūt kādus vārdus pieliku labskanības dēļ, bet man nekad nav bijis tik viegli radīt mūziku kā šūpuļdziesmas. Ir tik labi būt kopā ar bērniem, man patīk šī sajūta.

Arī mana sieviņa dzied mūsu bērniem, bet tautas šūpuļdziesmas, ko viņai ir dziedājusi viņas mamma. Arī man mamma bērnībā dziedāja, bet tās nebija šūpuļdziesmas - vienkārši smukas dziesmas. Un man tās ļoti patika.

Lai gan manas šūpuļdziesmas bija domātas tikai maniem bērniem, pateicoties mūzikas izdevniecības Upe vadītājam Ainaram Mielavam, 2008. gada decembrī iznāca albumā Mēness ceļu rādīs miega peles vezumam.

Pagājušajā gadā mani atkal palūdza, lai šūpuļdziesmiņas materializēju. Domāju, ko es viens pats tās dziedāšu, un nolēmu uzrunāt arī draugus. Man bija svarīgi, lai tās dziesmiņas iedzied tēti, un visi, kuri varēja, arī piekrita. Andris Keišs un Jānis Vimba ir aktieri, Mārtiņš Sirmais - pavārs, Dīvs Reiznieks - žurnalists, Māris Mihelsons, Jānis Jubalts, Kaspars Tobis, Anrijs Grīnbergs - mūziķi.

Daži no maniem draugiem jau bija dziedājuši saviem bērniem šūpuļdziesmas, bet citiem tā bija pirmā pieredze. Tradicionāli jau šūpuļdziesmas dzied māmiņas, jo balsij ir jāskan klusi un mierīgi. Tēti vairāk ir pieraduši dziedāt ar alus kausu rokās un skaļi. Taču visiem, kuri iedziedājām miega dziesmu albumu Tēti dzied šūpuļdziesmas, patika tas, ko darījām. Visi ļoti labi jutāmies, darot šo darbiņu.

Aizvadītajos Ziemassvētkos vairāk nekā tūkstoši šo disku izdalījām bērnu namiem un sociālajām ģimenēm. Lai šūpuļdziesmas vakaros ieaijā miedziņā arī tos bērnus, kuriem vecāki kādu iemeslu dēļ tās nevar padziedāt."

Izveido sirds silīti

"Dziedot šūpuļdziesmas jūtu, ka izgaist uztraukums un bailes. Pieaug drošība, un emocionālā saikne ar bērniņu ir daudz tuvāka," stāsta divu bērnu māmiņa Līga Giniborga, kura citām māmiņām palīdz sagatavoties dzemdībām un konsultē zīdīšanas jautājumos.

"'Bieži vien šūpuļdziesmās pelīte ir tas dzīvnieciņš, kas bērniņu no šīs pasaules ieved miedziņā. Un ir vēl tāda starptelpa, kur pelīte dzīvo. Dzemdību pasaule ir ļoti līdzīga tai starptelpai. Ir jāmāk iekļūt tajā telpā, kur sieviete īsti nav šeit un tagad. Dzemdību atvēršanās periodā viņai vajag tādu meditatīvu stāvokli, kad viņa var ieiet dziļi sevī, sajust sevi, sajust savu bērniņu. Šūpuļdziesma mums palīdz tur nokļūt. Tāpēc es iedrošinu sievietes dziedāt un atrast savu īsto dziesmu. Varbūt to, kas nāk no dzimtas, ko mammas un vecmāmiņas ir dziedājušas. Tās var būt pat tikai divas rindiņas, kas liek sajust, ka tās vajag atkārtot, lai nonāktu mediatīvā stāvoklī.

Mūsu senās šūpuļdziesmas, kas ir pierakstītas, ir ļoti, ļoti vienkāršas. Un līdz ar to tās ir ļoti piemērotas arī dzemdēšanas procesā, jo atgādina ucināmās dziesmas, kurās ir skaņa - a-ā-a-ā-a. Tā ir arī garā izelpa, kas dzemdībās ir vajadzīga. Proti, ir dziļas ieelpas un garas, garas izelpas. Un dziesmu dziedot, šī garā izelpa arī ir.

Dziedot dziesmiņu grūtniecības laikā, tā veido saiti ar bērniņu. Es dziedāju, gaidot savu otro mazuli, jo ar pirmo vēl nebiju tik droša. Ar otro es dziedāju jau no pirmajām nedēļām, kad zināju, ka esmu stāvoklī. Arī tad, kad uz brīdi jau biju nokļuvusi slimnīcā. Mēs palātā bijām vairākas grūtnieces. Es katru vakaru klusiņām dziedāju, līdz pārējās teica, lai dziedu skaļi. Un tad mēs visas sākām dziedāt skaļi. Mēs tur katra bijām no citas tautības, ar atšķirīgām tradīcijām, bet mediatīvā noskaņa, kas radās dziedot, vienmēr aizveda līdz tai dvēseles sajūtai, tai emocijai, ka jutāmies laimīgas, varbūt pat nobira asara. Mēs ieguvām tikai pozitīvas emocijas, tādus kā laimes hormonus, kas ir ļoti vajadzīgi, un es tos izjutu pat slimnīcā.

Grūtniecei ir nepieciešamas emocijas, lai varētu sajust savu bērniņu, jo redzējusi viņu vēl nav. Lai mamma viņu labāk dzirdētu, saprastu, kā viņš jūtas, ko viņš vēlas, vai viņam ir labi. Tāpēc arī tās asaras nobirst. Dziesmas palīdz abiem satuvināties un izveidot to sirds saitīti. Dziedot norimst satraukums, uzlabojas elpošana, sirdsdarbība, normalizējas spiediens, top veselāk ne tikai ķermenis, bet mainās iekšējā sajūta. Tas ir brīnišķīgs veids, ko mūsu senči ir zinājuši jau tālā senatnē, un tas ir mūsos iekšā."

Sensenā maģija

Mātei ir ļoti svarīgi, lai bērns ir mierīgs. Kamēr viņš ir mierīgs, viņš aug un attīstās, un šūpuļdziesmām šajā ziņā ir gluži maģiska ietekme.

"Domāju, ka šūpuļdziesmas ir universāla kategorija pasaules tautu folklorā līdzās citām, ko var saukt par buramdziesmām. To pamatā ir ritmiskums. Jebkurš ritms, lai kā tas izpaustos, ir saistīts ar dzīvības enerģiju, kas ir daļa no kosmiskā ritma. Kamēr ir noteikts soļu, balss tembra vai kustības ritms, tikmēr būtne attīstās un dzīvo. Ir svarīgi to dzīvības spēku bērnā, kurš vēl ir pavisam mazs, caur dzīvības ritmu, dziedot un bērnu šūpojot, vairot un nostiprināt," stāsta filoloģijas zinātņu doktore, profesore Janīna Kursīte-Pakule.

"Speciāli neesmu pētījusi šūpuļdziesmas, bet, cik varu spriest pēc citiem folkloras žanriem, tad ir gan šūpojamās, gan jādināmās, gan ucināmās dziesmas, kuras dzied, piespiežot bērnu sev tuvu klāt. Ir mātes siltums, kas vienmēr rada drošības sajūtu bērnā, un ir nomierinošs balss tembrs. Šūpuļdziesmu pamatā ir skaņu atkārtojumi. Ne velti saka: ja grūti iemigt, skaiti aitas, bet vēl labāk - klausies mūziku ar skaņu atkārtojumiem un nomierinošu balss tembru.

Par latviešu tautas šūpuļdziesmu senumu liecina arī tas, kas bērns tajās netiek saukts vārdā. Dziesmas ir par vilkiem, lāčiem, briežiem. Kaut vai Aijā-žū-žū, lāča bērni. Liekas, kāpēc jādzied par lāča bērniem? Vai tad nevar dziedāt par savējiem? Kamēr mazs bērns nav nokristīts, uzskatīja, ka viņš vēl ir neaizsargāts un ir daļa no dabas pasaules. Un reizē dabas spēki, šajā gadījumā dzīvnieki, pauž arī sensenu uzskatu, ka cilvēki ir cēlušies radniecīgi ar noteiktiem kokiem, dzīvniekiem, putniem. Tāpēc šūpuļdziesmās nesauca bērnu par savu puisīti vai meitiņu, bet dziedāja par lāča, vilka vai putna bērniem. Ne velti jautāja, kas vilkam, vai kas lācim mežā kāra šūpulīti. Bieži to darīja Vēja māte. Ko nozīmē Vēja māte? Pašiem vecākiem jau jākar tas šūpulītis.

Mazu bērnu bija svarīgi ne tikai iemidzināt, bet arī nomierināt, kad viņš raudāja. Šim nolūkam vajadzēja savienot nomierinošu balss tembru ar ritmiskām kustībām, ko izdarīja jādināmās dziesmas. Ne tikai māte, bet arī tēvs jau drusku paaugušos bērnu ritmiski šūpoja, un šīs kustības kopā ar balss tembru mazuli nomierināja. Tā kā var teikt, ka šūpuļdziesmas ir ļoti spēcīga buramvārdu daļa. Skaņu atkārtojumi šūpuļdziesmās šķiet ir bezjēdzīgi. Nu, ko nozīmē, piemēram, žū-žū? Bet nomierinošu skaņu atkārtojums palīdz ne tikai nomierināt, bet nomierinoties arī sakoncentrēt spēkus. Un mazulim spēks ir vajadzīgs, jo viņam ir jāaug.

Var teikt, ka caur šūpuļdziesmām tiek ielikts arī piederības kods - piederība kādai kultūrai. Tā maģija nāk no mātes izjūtas, ka bērns ir jāaizsargā. Tā ir mātes funkcija, sūtība un arī nolemtība vienlaikus. Kad bērns izaug, māte šūpuļdziesmas vairs nedzied un it kā aizmirst. Bet, līdzko piedzimst nākamais mazulis, atkal sāk dziedāt. Zinu Amerikas latvietes, kuras ir teikušas, ka nepieciešamība dziedāt un turklāt latviešu valodā, viņām ir pamodusies pēc dzemdībām. Ikdienā viņas bija runājušas latviski, bet dziedāt, ja neesi folkloras ansamblī, nav bijusi nepieciešamība. Bet, piedzimstot bērnam, sievietēs pēkšņi šī vēlme pamodusies. No kurienes tās dziesmas? No neminamas senatnes, jo tu vienkārši saproti, ka tev bērns ir jāaizsargā. Ir vajadzīgs kas tāds, kas bērnu lēnām no dabas pasaules velk uz kultūras pasauli. Bet kultūras pasaulei ir slāņu slāņi no pagātnes. Kas to zina, kas tur pašā senākajā pagātnē ir ielikts? Varbūt tā ir tautas tūkstošiem gadu pieredze, kas mums palīdz izdzīvot un uzturēt dzīvību sevī. Varbūt tā ir Dieva iedota prasme. Bet tā ir mūsos, un atmostas tad, kad mums to vajag."

Teksts: Rasma Rudzāte