SRUTOJOŠĀ INFEKCIJA
strutojošs audu iekaisums, ko ierosina strutas radošie mikrobi; visbiežāk sastopamā komplikācija pēc dažādiem ievainojumiem, lūzumiem, kā arī ādas un gļotādas saslimšanas gadījumā. Uz cilvēka ķermeņa ādas un gļotādas ir ļoti daudz mikroorganismu (streptokoki, stafilokoki, zarnu nūjiņas u.c), kas parastos apstākļos nespēj pārvarēt ādas un gļotādas aizsargbarjeru un iekļūt organismā, bet, tiklīdz āda vai gļotāda ir mehāniski, termiski vai ķīmiski bojāta, infekcija ielaužas dziļākos audos un rada iekaisumu. Rodas pietūkums, apsārtums, paaugstināta t° un sāpes. No pastiprinātā daudzumā pievadītiem leikocītiem izveidojas aizsargvalnis, kas norobežo tālāku infekcijas infiltrāciju, bet sabrukušie audi, leikocīti un mikroorganismi izdalās no brūces strutu veidā. Retos gadījumos strutojošā infekcija izplatās organismā ar asins plūsmu no strutu perēkļa uz sirds vārstuļiem, kaula smadzenēm, liesu, nierēm u.c, kā arī var radīt organisma saindēšanos - sepsi.
Parastie strutojošā infekcijas izpausmes veidi ir brūču strutošana, flegmona, abscess, panarīcijs, furunkuls, karbunkuls, mastīts, hidradenīts, limfangīts un limfadenīts. Ārstē ķirurģiski; atkarībā no organisma vispārējā stāvokļa lieto antibiotikas un sulfanilamīdus. Profilakse. Rūpīgi jāapkopj ikviena brūce. Jāievēro personiskās higiēnas noteikumi: sistemātiska ādas un mutes dobuma kopšana, pēcdzemdību periodā krūts dziedzeru kopšana, mazgāšanās, sauļošanās, kā arī regulāra veļas maiņa un apģērba tīrīšana.
