Cilvēki, kas cieš no sociofobijas, izjūt nepamatotas un nekontrolējamas bailes, trauksmi dažādās sociālās situācijās. Nervozitāte un diskomforts kļūst tik izteikti, ka seko cilvēkam ik dienas un var pāraugt panikā. Tāpat spēcīga trauksmes sajūta var tik ļoti "paralizēt" cilvēku, ka viņš vairs nespēj skaidri formulēt savu runu. Cilvēki, kas sirgst ar šo patoloģiju, bieži sāk lietot alkoholu vai narkotikas vai relaksēties citos veselībai kaitīgos veidos, nodarot sev vēl lielāku ļaunumu.

Sociālā fobija ir viens no izplatītākajiem psihiskajiem traucējumiem pasaulē. Aptuveni 13% cilvēku izjūt šīs psihiskās slimības simptomus kādā no savas dzīves posmiem. Atbilstoši ārstējot šo slimību, tās simptomus var būtiski apslāpēt un uzlabot dzīves kvalitāti.

Biežākie iespējamie simptomi

Sociālās fobijas ietekmē cilvēki apzinās, ka viņu bailes neatbilst pārdzīvojamai situācijai, taču, neskatoties uz to, viņi nav spējīgi šīs emocijas kontrolēt. Atšķirībā no parastas cilvēka kautrības, sociālās fobijas pazīmes ir daudz ilgstošākas un stipri izteiktākas. Simptomi tiek klasificēti četrās kategorijās – fiziskie, emocionālie, kognitīvie un uzvedības.

Fiziskie

Tā kā sociālās fobijas pacienta organisms noskaņojas gaidāmām "briesmām", bieži paaugstinās  asinsspiediens, paātrinās sirdsdarbība, kā arī pastiprināti izdalās sviedri. Tāpat iespējama palielināta asins piegāde galvenajām muskuļu grupām un vienlaikus samazināta vielmaiņas un imūnā funkcija.

Muskuļos var rasties vājums vai pārmērīgs sasprindzinājums, cilvēks ātri nogurst. Iespējama slikta dūša un vemšana. Krūškurvja rajonā var tikt izjustas sāpes, aizrauties elpa. Tiek novērotas arī stipras galvassāpes un nepatīkamas sajūtas vēderā. Sejas āda nereti kļūst bāla vai tieši pretēji – sārta, paplašinās acu zīlītes, kā arī var sākties ķermeņa trīce jeb tremors.

Emocionālie

Cilvēks pastāvīgi gaida to ļaunāko, ir piesardzīgs. Izteikti uztraucas, ka apkārtējie var pamanīt viņa trauksmi, kritizēt, nosodīt. Īpaši spēcīgi baidās no nepazīstamiem cilvēkiem. Ir traucētas uzmanības koncentrēšanās spējas, rodas emocionāls saspringums. Slimnieks kļūst nervozs un aizkaitināts. Rodas tukšuma sajūta galvā, naktīs moka negatīvi sapņi, murgi. Iespējama arī tā sauktā "dežavū" sajūta – kad cilvēks jau ir bijis kādā noteiktā situācijā.

Kognitīvie

Pie kognitīvām pazīmēm, kas raksturo šo patoloģiju, pieskaitāmas vēlme vienmēr labi izskatīties, paaugstinātas prasības, pirmkārt, pret sevi un tikai pēc tam pret apkārtējiem, šausmu sajūta, iedomājoties, ka kāds viņa uzvedību varētu vērot, negatīvas domas par sevi.

Uzvedības

Cilvēks izvairās no trokšņainām kompānijām un pūļa, ir kautrīgs un noslēgts, komunicējot ar kādu. Indivīds izvairās no jebkurām situācijām, kas izraisa bailes vai trauksmi. Sarunājoties ar cilvēkiem, viņš nekad neskatās acīs, jo baidās tajās ieraudzīt nosodījumu vai noraidījumu. Visus apkārtējos ar sociofobiju slims cilvēks uzskata par ienaidniekiem.

Cēloņi

Šie patoloģiskie sociālas dabas traucējumi parasti parādās pusaudža vecumā, bet ir iespējami arī agrā bērnībā. Tiek uzskatīts, ka par iemeslu sociofobijas attīstībai kalpo šie faktori:

• Ļoti ticams, ka traucējumi var tikt mantoti ģenētiskā līmenī no vecākiem, tāpēc zinātnieki pēta gēnus, kas varētu atbildēt par trauksmi un bailēm;
• Ķīmisko vielu disbalanss arī  var kalpot par cēloni psihisko  traucējumu attīstībai. Piemēram, tādas ķīmiskās vielas kā serotonīna, kas atbild par noskaņojumu un emocijām, nepietiekamība galvas smadzenēs var ietekmēt slimības attīstību. Daži sociofobijas ārstēšanai domātie medikamenti pamatā paredzēti šīs vielas regulēšanai;
• Smadzeņu daļa, ko sauc par mandeļveida kodolu jeb amigdalu, atbild par baiļu sajūtu. Pastāv uzskats, ka cilvēkiem var būt nosliece uz izteiktu trauksmi paaugstinātas mandeļu kodola aktivitātes dēļ.

Citi iemesli

Daži faktori, kas saistīti ar savstarpējām attiecībām ar apkārtējiem, var veicināt sociofobijas attīstības risku. Šie iemesli ir:

• Pārāk liela vecāku uzmanība un stingra audzināšana bērnībā;
• Paaugstinātas prasības pret bērnu, neadekvāts situāciju novērtējums no vecāku puses;
• Pieaugšanas periodā – kritika kā pret personību;
• Ģimenes konflikts vai seksuāla vardarbība;
• Cilvēks bērnībā ir bijis kā apsmiekla objekts;
• Somatiskas slimības.

Ārstēšana

Protams, sociofobijas simptomi var izpausties lielākā vai mazākā mērā. Dažiem tie ir ļoti izteikti, novedot pie tā, ka cilvēks kļūst par atstumto vai sāk bieži lietot alkoholu, mēģinot apslāpēt savas bailes. Citiem simptomi nav tik pamanāmi – viņi vien izjūt diskomfortu, sarunājoties ar cilvēkiem.

Veiksmīgāk tikt galā ar šiem traucējumiem var neizteiktu simptomu gadījumā – tad iespējams no slimības pazīmēm atbrīvoties uz visiem laikiem. Sākuma stadijā ar sociofobiju var tikt galā pat patstāvīgi, izmantojot relaksācijas metodes, autotreningu un psihologa rekomendācijas attiecībā uz uzvedību. Ielaistos gadījumos ir nepieciešams pastāvīgi kontrolēt savas emocijas un periodiski lietot medikamentus, piemēram, antidepresantus, kas ļaus cilvēkam justies mierīgi sabiedrībā.

Ar kognitīvi-biheiviorālās psihoterapijas palīdzību arī iespējams panākt vēlamos rezultātus. Terapija var palīdzēt atbrīvoties no nepatīkamām domām un bailēm. Metode atbrīvo no diskomforta, nepatīkamām sajūtām un emocijām. Ir pierādīta arī ārstēšanas metode ar hipnozes palīdzību. Tās laikā sašaurinās apziņa un cilvēkam tiek skaidrots, kas tieši viņam ir jāmaina sevī kā personībā.