SLĒPOŠANA
ziemas sporta veids. Izšķir distanču slēpošana, kalnu slēpošanu, lēkšanu no tramplīna, divcīņu un biatlonu jeb ziemas moderno divcīņu. Slēpošanai ir arī praktiska nozīme darbā un sadzīvē. Slēpošana ir aktīvas atpūtas, veselības nostiprināšanas un organisma norūdīšanās līdz. To izmanto arī ārstnieciskajā fizkultūrā. Daudzo muskuļu grupu darbība slēpošanā veicina sirds un asinsvadu, kā arī elpošanas orgānu funkciju. Slēpojot cilvēkam elpošana kļūst dziļāka, palielinās plaušu vitālā kapacitāte (sportistiem tā var sasniegt 4500- 7000 ml). Uzlabojas arī vielmaiņa, tāpēc slēpošana ieteicama tukliem cilvēkiem. Svaigais gaiss, sniega baltā krāsa un dabas ainava labvēlīgi ietekmē CNS. Ar distanču slēpošanu var nodarboties dažādā vecumā; tā attīsta izturību, spēku, ātrumu, veiklību. Organisma slodze atkarīga no distances garuma, reljefa, laika apstākļiem, sniega īpašībām, kā arī no slēpju slīdamības.
Kalnu slēpošana sevišķi veicina kustību koordināciju, reakcijas asumu, kā arī redzes orgāna un līdzsvara aparāta attīstību. Kalnu slēpošana un lēkšana no tramplīna prasa speciālu sagatavotību. Bērnus var apmācīt slēpošanā no 5 gadu vecuma. Sākt sistemātiskus treniņus distanču slēpošanā un piedalīties sacensībās (līdz 3 km garās distancēs) nav ieteicams agrāk kā 13-14 g. vecumā. Kalnu slēpošana un lēcienu tehniku var sākt mācīt 10-12 g. vecumā. Slēpošanas laikā jāsargājas no traumām, noberzumiem un apsaldēšanās: nobraucienos no kalna jāievēro drošības noteikumi. Slēpošanas vietas reljefam jāatbilst slēpotāja tehniskajai sagatavotībai; jāvalkā piemērots apģērbs, apavi, zeķes, cimdi; seja jāieziež ar speciālu krēmu. Att.
