SEPSE
Organisma vispārēja smaga saindēšanās, kuras cēlonis ir strutas radošo mikroorganismu un to toksīnu cirkulācija asinīs un limfā. Sepsi ierosina stafilokoki, streptokoki, pneimokoki, gonokoki, zarnu nūjiņas un anaerobi. Mikroorganismiem iekļūstot audos, rodas iekaisums, kam raksturīgs apsārtums, pietūkums, sāpīgums un paaugstināta t°. Organisms cenšas infekciju ierobežot: leikocīti izveido aizsargvalni ap infekcijas perēkli. Ja organisms stipri novājināts (hipovitaminoze, liels asins zaudējums, novājēšana) un infekcija ļoti virulenta, tā ņem pārsvaru pār leikocītu aizsargfunkciju un, izlaužoties cauri to aizsargvalnim, izplatās pa visu organismu - izveidojas sepse. Tā var būt dažu ķirurģiski ārstējamu slimību - furunkula, karbunkula, flegmonas, abscesa, osteomielīta u.c, kā arī inficētu brūču komplikācija.
Sepse var rasties arī no bojātiem zobiem un strutojošām mandelēm (orālā sepse), urīnceļu infekciju gadījumā (urosepse), jaundzimušiem - sastrutojot nabas brūcei (nabas sepse); retāk sepse var rasties pēc operācijas. Izšķir metastazējošo un nemetastazējošo sepsi. Metastazējošā sepse (piēmija) izplatās ar asins plūsmu; strutu perēkļi izveidojas dažādos audos un orgānos: kaulos, locītavās, aknās, plaušās, liesā u.c; visbiežāk to ierosina stafilokoki. Nemetastazējošajai sepsei (septicēmijai) raksturīga toksīnu nokļūšana asinīs un audu deģeneratīvas pārmaiņas; ierosinātāji parasti ir streptokoki.
Sepses simptomi: strauja t° paaugstināšanās, drebuļi, svīšana. Atkarībā no jaunu strutu perēkļu veidošanās ķermeņa t° var būt paaugstināta ik dienas vai arī ar pārtraukumiem. Mēle sausa, aplikta, paātrināta sirdsdarbība un elpošana, pazemināts asins spiediens. Āda var kļūt iedzeltena, palielinās aknas un liesa. Asinīs palielinās leikocītu daudzums. Pasliktinās ēstgriba, rodas sagurums, apātija, galvassāpes, bezmiegs; dažreiz aptumšojas apziņa. Sepse ir smaga komplikācija un apdraud cilvēka dzīvību. Ārstē slimnīcā. Svarīgi ievērot stingru gultas režīmu. Jālikvidē primārais infekcijas perēklis, to plaši atverot, lai sabrukušie audi, baktērijas un to toksīni varētu brīvi izdalīties ārā. Lieto arī brūci dezinficējošus līdzekļus, plaša spektra antibiotikas, sulfanilamīdus, vitamīnus, izdara asins vai plazmas pārliešanu, kā arī fizikālās terapijas procedūras; nepieciešams pilnvērtīgs uzturs un svaigs gaiss.
Profilakse. Ikviena brūce nekavējoties jāiztīra un sterili jāpārsien. Laikus jāgriežas pie ārsta sakarā ar dažādiem sastrutojumiem - furunkuliem, karbunkuliem, flegmonām un abscesiem. Daudz uzmanības jāveltī mutes dobuma sanācijai - savlaicīgai zobu labošanai un strutojošu mandeļu ārstēšanai. Jāievēro aseptika dzemdību un pēcdzemdību periodā, kā arī jaundzimušā nabas brūces apkopšanas laikā.
