REZISTENCE
organisma izturība pret dažādiem kaitīgiem apkārtējās vides apstākļiem, arī infekciju slimību ierosinātiem mikroorganismiem. Organisma rezistence cieši saistīta ar organisma reaktivitāti un atkarīga no tā individuālām īpatnībām. Izšķir nespecifisko rezistenci, t.i., organisma izturību pret jebkuru patogēnu ietekmi neatkarīgi no tās rakstura, un specifisko rezistenci - parasti pret noteiktu aģentu.
Organisma rezistencē ļoti liela nozīme ir veselai, neievainotai ādai un gļotādai. Ja epitēlijs nav bojāts, mikroorganismi ādai cauri netiek. Līdztekus mehāniskai aizsardzībai āda un gļotāda veic arī ķīmisko aizsardzību. Sviedru un tauku dziedzeri izdala vielas, kas iznīcina baktērijas un palīdz uzturēt ādas normālo mikrofloru. Bez tam uz ādas un gļotādas starp dažādiem mikroorganismiem pastāv funkcionāls līdzsvars: vieni tur otrus it kā grožos un neļauj tiem ņemt pārsvaru. Gļotādas dziedzeršūnas izdala lizozīmu u.c. baktericīdus un pretvīrusu vielas, kas nomāc mikrobu augšanu vai nonāvē tos. Lizozīms ir siekalās, asarās, krēpās, deguna gļotās u.c. Normāls sālsskābes daudzums kuņģa sulā nodrošina kuņģa satura sterilitāti. Ja mikroorganismi tomēr pārvar šo aizsardzības līniju (ādu un gļotādu), sākas aizsargprocesi - fagocitoze, iekaisums, drudzis. Rezistence ir imunitātes pamats. Rezistence palielina vispārhigiēniski pasākumi - pilnvērtīgs uzturs, regulāra atpūta, norūdīšanās, atturēšanās no alkoholiskiem dzērieniem un smēķēšanas.
