RENTGENTERAPIJA
ārstēšana ar rentgenstarojumu; viens no staru terapijas veidiem. Rentgenterapijas pamatā ir rentgenstarojuma iedarbība uz organisma šūnām un audiem, turklāt audi, kurus skārušas patoloģiskas pārmaiņas (audzējs, iekaisums), ir jutīgāki pret rentgenstarojumu nekā veselie audi. Izšķir virspusējo rentgenterapiju, dziļo rentgenterapiju un rentgenterapiju, kurā izmanto lielas enerģijas rentgenstarojumu. Virspusējā rentgenterapijā lieto starojumu ar mazu enerģiju; to iegūst rentgenlampās ar relatīvi zemu anodspriegumu (15-60 kV). Lai starojums būtu viendabīgāks, lieto speciālus filtrus, kas aiztur sevišķi mazas enerģijas starojumu.
Virspusējo rentgenterapiju izmanto onkoloģijā un dermatoloģijā, ja patoloģijas process ir virspusējs un jonizējošā starojuma terapeitiskais efekts dziļāk par dažiem mm nav nepieciešams, bet īsā laika sprīdī jāsasniedz lielas apstarojuma devas, piem., ādas un gļotādas (mutes dobuma, maksts, taisnās zarnas), kā arī operācijas laikā atvērtu dobumu un orgānu (urīnpūšļa, smadzeņu) virsmas apstarošanai.
Dziļajā rentgenterapijā lieto daudz lielākas enerģijas rentgenstarojumu; to iegūst rentgenlampā, kuras anodspriegums ir 120-250 kV. Lai nerastos ādas apdegumi, mīkstā starojuma atdalīšanai izmanto vara vai alumīnija filtrus. Starojuma kūļa lieluma modelēšanai lieto speciālus starojuma ierobežotājus un formētājus (tubusus). Agrāk dziļo rentgenterapiju plaši izmantoja onkoloģijā. Lai panāktu maksimāli iespējamo jonizējošā starojuma koncentrāciju patoloģijas perēklī, minimāli apstarojot veselos audus, apstarošanu izdara no vairākām pusēm tā, lai starojuma kūļu krustošanās punkts būtu patoloģijas perēklī. Dziļo rentgenterapiju lieto galvenokārt neonkoloģisko slimību, piem., dažādu hronisku iekaisumu, dažu asinsrades orgānu slimību, vairogdziedzera slimību ārstēšanā.
Ja rentgenterapijas seansa laikā rentgenlampa un slimnieks ir nekustīgi, apstarošanu sauc par statisku (nekustīgu), ja starojuma avots attiecībā pret slimnieku atrodas kustībā, apstarošanu sauc par dinamisku (kustīgu). Dinamiskā apstarošana dod iespēju koncentrēt lielāku starojuma devu patoloģijas perēklī, vairāk saudzējot veselos audus; to lieto dziļi lokalizētu procesu ārstēšanā. Rentgenterapiju, kurā izmanto lielas enerģijas rentgenstarojumu, sāka lietot 20. gs. vidū, kad atklāja jaunas iespējas elektronu kustības paātrināšanā. Rentgenterapiju var kombinēt ar citiem staru terapijas veidiem, kā arī ar ķirurģisko ārstēšanu, ķīmijterapiju, tā gūstot labākus panākumus ārstēšanā.
