RENTGENDIAGNOSTIKA
dažādu slimību noteikšana ar rentgenoloģiskas izmeklēšanas metodēm. Rentgendiagnostiku izmanto parādību, ka ķermeņa audi, kam ir dažāds blīvums, dažādi aiztur rentgenstarojumu; audiem cauri izgājušais rentgenstarojums uz ekrāna vai fotofilmas veido dažādas intensitātes ēnas, pēc kurām var spriest par šo audu novietojumu, kā arī dažādiem patoloģiskiem procesiem tajos.
Rentgenoloģiskajā izmeklēšanā izšķir 2 pamatmetodes - rentgenoskopiju (attēlu iegūst uz ekrāna) un rentgenogrāfiju (attēlu iegūst uz fotoplates vai filmas); abas šīs metodes var arī apvienot. Vajadzības gadījumā papildus izmanto speciālas rentgenoloģiskās izmeklēšanas metodes - tomogrāiiju, rentgenkinematogrāfiju, kontrastizmeklēšanu u.c. Lietojot kontrastvielas, rentgenoloģiski iespējams izmeklēt ne tikai iekšējos orgānus un mīkstos audus, bet arī CNS, asinsrites un limfātisko sistēmu.
Lielu iedzīvotāju grupu profilaktiskai izmeklēšanai lieto speciālu rentgenogrāfijas paveidu - fluorogrāfiju. Izmantojot rentgendiagnostikas metodes, var spriest par tādu patoloģisku procesu norisi, kas maina izmeklējamo audu un orgānu blīvumu, lielumu, formu, motoriku (pildīšanos, iztukšošanos, peristaltiku, pulsāciju). Vairāk nekā 65% slimību diagnozi noteic ar rentgenoloģiskām izmeklēšanas metodēm. Mūsu dienās notiek rentgendiagnostikas diferencēšanās sīkākās nozarēs, piem., smadzeņu slimību rentgendiagnostika, asinsrites sistēmas slimību rentgendiagnostika, plaušu slimību rentgendiagnostika, gremošanas orgānu slimību rentgendiagnostika un citas. Rentgendiagnostikas lietošana ir ierobežota iekšējās sekrēcijas dziedzeru funkcijas novērtēšanā, to nav iespējams izmantot, pētījot bioķīmiskās pārvērtības un vielmaiņas traucējumus šūnās un audos.
