REDZE
bioloģisks norišu kopums, ar kurām cilvēku un dzīvnieku organismā notiek apkārtējās vides priekšmetu izstarotās vai atstarotās gaismas uztvere un analīze. Redze sajūtas sniedz informāciju par priekšmetu formu, lielumu, krāsu un dod organismam iespēju pareizi orientēties sarežģītajos un mainīgajos ārējās vides apstākļos. Redze sajūta rodas tikai tad, ja normāli funkcionē redzes analizators. Tas sastāv no perifēriskās daļas, kas atrodas acī (tīklene, kurā ir fotoreceptori un nervu šūnas), vadītājceļiem (redzes nervs, redzes trakti un nervu šūnu sakopojumi vidussmadzenēs un starpsmadzenēs) un kortikālās daļas (redzes centra šūnas lielo pusložu garozas pakauša daivā).
Acs ābola caurspīdīgās daļas (radzene, priekšējās kameras šķidrums, lēca, stiklveida ķermenis) sakopo krītošo gaismu uz tīklenes un veido uz tās īstu, apgrieztu un samazinātu apskatāmā priekšmeta attēlu. Gaismas uztvere notiek tīklenes fotoreceptoros - nūjiņās un vālītēs, kuras satur redzes pigmentus. Tie ir saliktas olbaltumvielas, kas spēj absorbēt noteikta viļņa garuma elektromagnētisko starojumu.
Par redzamo gaismu sauc starojumu ar viļņa garumu 360-760 nm, ko absorbē cilvēka tīklenes redzes pigmenti rodopsīns, jodopsīns un cianopsīns. Absorbētā enerģija izraisa pigmentu molekulu ģeometriskās konfigurācijas maiņu (fotoizomerizācija), kas savukārt rada veselu virkni ķīmisku pārvērtību. Šo norišu rezultātā fotoreceptorā rodas ierosa, kas izplatās uz pārējo tīklenes slāņu nervu šūnām un pa redzes nerva šķiedrām uz redzes analizatora kortikālo daļu. Par tīklenes funkcionālo pamatvienību uzskata nevis atsevišķu fotoreceptoru, bet gan t.s. receptīvo lauku. Tas ietver visus fotoreceptorus, kuru ierosa tiek pārvadīta uz vienu un to pašu redzes nerva šķiedru. No receptīvo lauku lieluma atkarīgs redzes asums, jo, lai izšķirtu telpā divus apskatāmā priekšmeta punktus, to attēliem jāprojicējas uz dažādiem tīklenes receptīvajiem laukiem. Medicīnas praksē redzes asumu izsaka redzes leņķa vienībās. Redzes leņķi veido taisnes, kas savieno lēcas mezglapunktu ar abiem apskatāmajiem punktiem. Vesela cilvēka tīklenes centrālā apvidus minimālais redze leņķis ir apmēram 1 minūte.
Redzes asumu nosaka ar speciālām tabulām, kurās 10. rindas burti no 5 m attāluma redzami zem 1 min. leņķa. Tas atbilst redzes asumam 1,0, t.i., normālai redzei. Dažādi tīklenes apvidi atšķiras gan pēc fotoreceptoru izvietojuma, gan pēc receptīvo lauku lieluma. Tīklenes centrā ir tikai vālītes, un tās novietotas ļoti blīvi (līdz 140 000 šūnu vienā mm2). Jo tālāk uz perifēriju, jo mazāk vālīšu un vairāk nūjiņu, tikai to biezība ir mazāka. Tīklenes centrālajā apvidū receptīvie lauki ir mazāki nekā perifērijā, toties A asums lielāks. Atkarībā no apgaismojuma intensitātes receptīvo lauku lielums var mainīties, un līdz ar to mainās arī redzes asums (skatīt adaptācija). Bez fotoreceptoriem tīklenē ir arī vairāki nervu šūnu slāņi, kur notiek pirmējā optiskās informācijas analīze - tiek novērtēta apgaismojuma intensitāte, pastiprināti robežvirsmu kontrasti. Acs akomodācija ļauj skaidri saskatīt dažādā attālumā esošus priekšmetus un nodrošina pareizu telpas izjūtu. Izšķiroša nozīme šajā izjūtā ir arī binokulārajai redzei (koordinētas abu acu ābolu kustības, kas dod viena attēla uztveri). Tīklenes centrālajā apvidū veidojas krāsu redze. Normālos apstākļos redze ir praktiski nenogurdināma, ja vien ievēro elementārus redzes higiēnas priekšnoteikumus (pietiekošs apgaismojums, optimāls attālums līdz apskatāmajam priekšmetam - lasot apmēram 35 cm, ne pārāk sīki priekšmeti, acs lauztspējas defektu korekcija ar lēcām). Redzes traucējumi visbiežāk saistīti ar acs ābola caurspīdīgo struktūru defektiem. Tuvredzības gadījumā lēcas lauztspēja ir tik liela, ka nav iespējams uz tīklenes fokusēt starus no tāla priekšmeta un tā attēls veidojas tīklenes priekšā. Tālredzības cēlonis ir pretējs - pavājināta lauztspēja, tāpēc stari no tuviem priekšmetiem fokusējas aiz tīklenes. Refrakcijas patoloģiju kompensē, lietojot mākslīgas lēcas (brilles). Att.
