RAKSTURS
psihes būtiskāko un pastāvīgāko īpašību kopums, kas nosaka cilvēka intelektuāli emocionālo reakciju un izturēšanos dažādās dzīves situācijās. Rakstura pamatmeti veidojas bērnībā un jaunībā, kad sociālās vides, audzināšanas un sabiedriski derīga darba ietekmē attīstās vai tiek nomāktas ar iedzimtām nervu sistēmas un iekšējās sekrēcijas īpatnībām saistītās psihiskās iezīmes. Pieaugušam cilvēkam sabiedriskās pieredzes un pašaudzināšanas ietekmē veidojas galvenokārt rakstura ārējās izpausmes un to sabiedriskā lietderība.
Slimības un novecošanas process var stipri mainīt rakstura izpausmes cilvēka izturēšanās veidā. Izturēšanās ārējās pazīmes (īpaši kustību reakciju ātrumu, ierosas vai kavēšanas intensitāti, kustīgumu un līdzsvarotību) psiholoģijā apzīmē ar terminu «temperaments». Temperaments ir svarīga rakstura sastāvdaļa, taču pati būtiskākā rakstura iezīme ir individuāli īpatnējais neirālās un psihiskās pašregulācijas veids, tas, kā realizējas problēmu un konfliktsituāciju izraisītais nervu sasprindzinājums: uz ārējo vidi vērstā darbībā vai sevī vērstā darbībā - domās, pārdzīvojumā, iztēlē; situācijai atbilstošā, lietišķā rīcībā vai neauglīgā emocionālā nemierā, liekās izdarībās; gan personiskām, gan sabiedrības interesēm atbilstošā vai šauri egoistiskā rīcībā. Psihologi ieteikuši dažādas rakstura tipu klasifikācijas, kam galvenokārt empīrisks, bet vēl nepietiekams fizioloģisks, psihofizioloģisks un socioloģisks pamatojums. Psihiski slimiem, dažkārt arī cilvēkiem ar relatīvi neskartu intelektu novērojamas rakstura anomālijas (skatīt psihopātija).
