RADIOIZOTOPISKĀ DIAGNOSTIKA
radioaktīvo elementu, to izotopu un ar tiem iezīmētu savienojumu izmantošana slimību noteikšanā. Iezīmēto savienojumu var ievadīt organismā (caur muti, to var ieelpot vai injicēt), kā arī veikt noteikšanu ārpus organisma. Radioizotopisko diagnostiku lieto tikai tādus radioaktīvos elementus un izotopus, kam ir īss pussabrukšanas periods (dažas stundas līdz dažas nedēļas) un kas drīz vien izdalās no organisma.
Radioizotopiskās diagnostikas metodes var iedalīt vairākās lielās grupās. 1. Organismā ievada iezīmētu savienojumu, ko uztver un pēc tam izdala tikai izmeklējamais orgāns. Radiometra skaitītāju novieto ādas tuvumā virs izmeklējamā orgāna; starojuma intensitātes palielināšanos vai samazināšanos pieraksta līknes veidā ar pašrakstītāju. Zinot, cik ātri iezīmēto savienojumu uzņem un izdala vesels orgāns, un salīdzinot iegūto līkni ar normālu līkni, vai spriest par tā darbības traucējumiem. Šo metodi bieži izmanto vairogdziedzera funkcijas noteikšanai, līdzīgi nosaka nieru, aknu u.c. orgānu funkciju. 2. Radioizotopiskās diagnostikas metodes, kam pamatā ir atšķaidīšanas princips. Tās lieto, piem., asins tilpuma noteikšanai organismā. Vēnā ievada iepriekš zināmu daudzumu iezīmētā savienojuma un pēc kāda laika, kad tas ir vienmērīgi sajaucies ar asinīm, paņem atkal no vēnas asinis un nosaka aktivitātes samazināšanos; pēc iegūtā rezultāta aprēķina asins tilpumu. 3. Skenēšana. Organismā ievada iezīmētu savienojumu, kas uzkrājas tikai izmeklējamā orgānā. Ar speciālu radiometru (skeneru) fiksē uz papīra (atzīmē ar svītriņām, cipariem) vai fotofilmas šā orgāna attēlu, novietojumu. Skenera skaitītājs automātiski slīd virs izmeklējamā orgāna tuvu ķermeņa virsmai un mērī starojuma intensitāti katrā atsevišķā punktā, reģistrējot to tikai no neliela laukuma. Iegūto orgāna attēlu sauc par skenogrammu. Šo metodi lieto audzēju diagnostikā, jo audzēja atrašanās vietā iezīmētais savienojums neuzkrājas un skenogrammā redzams balts laukums. Sevišķa nozīme šai metodei ir to orgānu izmeklēšanā, kurus grūti izmeklēt ar rentgendiagnostikas metodēm (aknas, nieres, vairogdziedzeris). Audzējus var skenēt, arī ievadot organismā iezīmētu savienojumu, kas uzkrājas tieši audzējā. Tad skenogrammā redz nevis baltu laukumu, bet svītriņu grupu, kas atbilst audzēja novietojumam un lielumam.
4. Scintigrāfija. Organismā ievada iezīmētu savienojumu (tāpat kā skenēšanā). Starojums tiek reģistrēts vienlaikus no lielas ķermeņa daļas, piem., no visa krūškurvja ar nekustīgu gamma jeb scintilāciju kameras skaitītāju. Izmeklējamā orgāna attēlu novēro uz osciloskopa ekrāna, fotografē, kā arī fiksē ESM atmiņā, tādā veidā veicot iegūtās informācijas kvantitatīvo apstrādi. Ja ESM orgāna attēlu fiksē atkārtoti (ar dažu sekunžu vai minūšu starplaiku), var iegūt līkni, kas raksturo orgāna funkcionālo stāvokli.
5. Radioimunoloģiskajā izmeklēšanā izmanto iezīmētu antigēnu, ko noteiktā daudzumā pievieno ārpus organisma izdalītam bioloģiskajam substrātam. Pēc iezīmētā antigēna saistīšanās ar specifisko antivielu var spriest par neiezīmētā antigēna daudzumu substrātā. Radioizotopiskās diagnostikas metodes slimniekam nav kaitīgas, jo apstarojuma deva ir daudz mazāka par devu, ko tas saņem vienas rentgena caurskates laikā. Radioizotopisko diagnostiku nelieto grūtniecēm, izņemot radioimunoloģisko izmeklēšanu. 4 att.
Radioizotopiskā diagnostika. Aknu skenogramma (X - audzēja atrašanās vieta)
Radioizotopiskā diagnostika. Scintigrāfijas iekārta
Radioizotopiskā diagnostika. Aknu un liesas izmeklēšana ar daudzkanālu radiometru
Radioizotopiskā diagnostika. Aknu skenēšana
