RADIOBIOLOĢIJA
zinātne par jonizējošā starojuma iedarbību uz dzīviem organismiem, dažādu orgānu, audu un šūnu funkcionālo stāvokli un struktūru. Jonizējošā starojuma iedarbības efekts atkarīgs galvenokārt no starojuma veida (α, β, γ starojums, neitroni u.c), enerģijas, iedarbības ilguma un biežuma, apstaroto audu daudzuma. Starojuma bioloģisko iedarbību izskaidro ar fizikāliem procesiem un ķīmiskām reakcijām, kas noris galvenokārt ūdens vidē, jo cilvēka ķermenis satur apmēram 65% ūdens. Starojuma ietekmē notiek ūdens atomu un molekulu ierosināšanās un jonizācija, kuru ļoti ātri (apmēram pēc 10 -9 s) nomaina radiolīzes process, jo audos rodas nestabili, bet ķīmiski ļoti aktīvi joni, kas strauji reaģē ar organiskajām vielām (olbaltumvielām, aminoskābēm, nukleīnskābēm u.c.) audos un šūnās. Tas savukārt izraisa sarežģītas novirzes vielmaiņā. Šīs novirzes rada šūnu funkciju traucējumus un morfoloģiskas pārmaiņas; daļa šūnu iet pat bojā.
Dažādas organisma šūnas un audi ir atšķirīgi jutīgi pret jonizējošo starojumu; piem., visjutīgākās ir šūnas, kas ātri vairojas, - asins šūnas, dzimumšūnas, bet saistaudu un muskuļu šūnas ir mazāk jutīgas. Jutība pret starojumu atkarīga arī no organisma individuālajām īpašībām un fizioloģiskā stāvokļa (vecuma, t°, vielmaiņas intensitātes u.tml.). Jonizējošais starojums var izraisīt arī mutācijas, t.i., pārveidot šūnā esošo ģenētisko informāciju. Svarīgākais radiobioloģijā ir vispusīgi noskaidrot mazu jonizējošā starojuma dozu bioloģisko ietekmi un noteikt vēlīnu starojuma iedarbību uz cilvēku un dzīvnieku organismu. Radiobioloģijas atziņas izmanto medicīnas radioloģijā, tās ņem vērā, arī izstrādājot pasākumus aizsardzībai pret starojumu.
