RADIOAKTIVITĀTE
atomu kodolu sabrukšanas process, kura rezultātā tie pārvēršas kāda cita ķīmiskā elementa vai tā paša elementa izotopa atomu kodolos. Sabrūkot kodols atbrīvo enerģiju elementārdaļiņu un elektromagnētiskā (γ) starojuma veidā. Ja atoma kodols izsviež α daļiņu, runā par а radioaktivitāti vai α sabrukšanu; ja kodols atbrīvo β daļiņu, runā par β radioaktivitāti vai β sabrukšanu. Abus šos procesus bieži pavada γ starojums. Starojumu, kas rodas kodolu radioaktīvās sairšanas procesā, - α daļiņu plūsmu, β daļiņu plūsmu, γ starojumu - sauc par jonizējošo starojumu. Ķīmiskos elementus un to izotopus, kuru atomu kodolos noris radioaktīvā sabrukšana, sauc par radioaktīviem elementiem un radioaktīviem izotopiem. Izšķir dabiskos radioaktīvos elementus (piem., rādijs, urāns) un mākslīgi radītos radioaktīvos elementus (piem., transurāna elementi). Vielas, kurās ķīmisko savienojumu vai piejaukumu veidā ietilpst radioaktīvi atomu kodoli, sauc par iezīmētiem savienojumiem. Radioaktivitātes mērvienība ir bekerels (Bq) vai kirī (Ci).
