RADIĀCIJAS FONS
relatīvi pastāvīgs jonizējošā starojuma fons, ko veido apkārtējā vidē un pašā cilvēka organismā esošo radiācijas avotu starojums. Radiācijas fons sastāv no ārējā apstarojuma, ko veido kosmiskais starojums kopā ar Zemes garozā, ūdenī, atmosfērā un biosfērā esošo dabisko un mākslīgo radioaktīvo elementu (radioaktīvo izotopu) starojumu, un cilvēka organisma iekšējā apstarojuma, kuru rada dabiskie un mākslīgie radioaktīvie elementi, kas iekļuvuši cilvēka organismā.
Radioaktīvie elementi niecīgā daudzumā ir izkliedēti pa visu zemeslodi; tikai neliela to daļa koncentrēta atsevišķās vietās. Zemes garozas un ūdens radioaktivitāti izraisa galvenokārt urāns (urāns-238, urāns-235) un torijs (torijs-232, torijs-230), jo pussabrukšanas periods tiem ir apmēram miljards gadu. Urāna-238 radioaktīvajā sabrukšanā rodas rādijs-226 ar pussabrukšanas periodu 1620 g. Bez tam augsnē sastopams kālija radioaktīvais izotops (kālijs-40), kam pussabrukšanas periods ir vairāk nekā miljards gadu. Urānam-238 un torijam sabrūkot, nepārtraukti rodas radioaktīvās gāzes radons un torons, kurām ir ļoti īss pussabrukšanas periods, tāpēc tās atmosfēras gaisā ir niecīgā daudzumā. Ārējo apstarojumu veido galvenokārt minēto dabisko radioaktīvo elementu γ starojums. Iekšējo apstarojumu rada galvenokārt šo pašu elementu izdalītās α un β daļiņas, ja radioaktīvie elementi ar pārtiku, ūdeni un gaisu nokļuvuši cilvēka organismā. Oglekļa β radioaktīvais izotops (ogleklis-14; tā pussabrukšanas periods ir 5600 g.) nonāk cilvēka organismā vai nu tieši, kad ieelpo ogļskābo gāzi, vai arī netieši, ja uzturā lieto augu un dzīvnieku produktus. Ogleklis un tā savienojumi sadalās pa visu cilvēka ķermeni vienmērīgi, kālijs vairāk uzkrājas muskuļaudos, bet rādijs koncentrējas galvenokārt kaulaudos. Radiācijas fons palielinājās pēc kodolieroču virszemes izmēģinājumu uzsākšanas (1945.-1946. g.). Lai arī izmēģinājumu vietas tika izraudzītas tālos un neapdzīvotos rajonos, kopējās gaisa un ūdens kustības dēļ apkārtējā vide tika piesārņota vēl ar daudziem mākslīgiem radioaktīviem elementu izotopiem. Bīstamākie no tiem ir radioaktīvais stroncijs (stroncijs-90) un cēzijs (cēzijs-137), jo to pussabrukšanas periods ir vairāki desmiti gadu un tie ir β un γ starojuma avots.
Radiācijas fona samazināšanā svarīga nozīme bija 1963. un 1971. g. noslēgtajiem līgumiem par kodolieroču izmēģinājumu pārtraukšanu virs zemes, ūdeni un gaisā, kā arī par aizliegumu novietot kodolieročus jūru un okeānu dzīlēs. Lai nepalielinātu radiācijas fonu, izmantojot kodolenerģiju mierlaika vajadzībām, radioaktīvos atkritumus likvidē, ierokot dziļi zemē speciāli sagatavotās vietās.
