PŪŠĻOŠANA
nelikumīga ārstēšana, kurā izmanto nezinātniskus līdzekļus un metodes. Pūšļošanas rezultātā slimība var ieilgt un slimnieks var iet bojā. Pūšļošana raksturīga visām tautām dažādos vēsturiskās attīstības posmos. Pirmatnējā sabiedrībā vienlaikus lietoja racionālus tautas medicīnas līdzekļus un slimības izraisītāja dēmona izdzīšanai domātus vārdojumus, slimniekam pretīgus vai pat sāpīgus līdzekļus. Šķiru sabiedrībā pūšļošana aizvien vairāk saauga ar reliģiju, veidojās profesionāli tempļu dziednieki. Pūšļošana kļuva par iedzīvošanās līdzekli, izplatīja tautā māņticību. Pūšļošanas attīstību sekmēja arī baznīcas pārstāvji, kas dziedniecībā lietoja svētīto ūdeni, dievmaizītes, lūgšanu tekstus utt. Senie pagāniskie vārdojumi savijās ar kristīgām lūgšanām, maģiskiem tautas ticējumiem uzslāņojās baznīcas atziņas par slimību izcelsmi (dieva sods) un dziedināšanas iespējām (grēku nožēla, lūgšanas, ziedojumi baznīcai). Līdz ar iedzīvotāju izglītības un kultūras līmeņa paaugstināšanos pūšļošana izzūd. Pūšļotāju praksē saglabājas senās atziņas par slimības dēmona izdzīšanai nepieciešamo pretīgo līdzekli, kā arī maģiskie paņēmieni (vārdojumu teksti, nesakarīgām zīmēm aprakstīts papīrs, apvārdots sāls, cukurs, degvīns utt.). Pat pūšļotāju lietotie racionālie līdzekļi un medikamenti var nodarīt ļaunu, jo medicīnisko zināšanu trūkums neļauj pareizi diagnoscēt slimību. PSRS un LPSR Veselības aizsardzības likumdošana aizliedz nodarboties ar pūšļošanu. Personas, kas nodarbojas ar nelikumīgu ārstēšanu, sauc pie kriminālatbildības (LPSR Kriminālkodeksa 223. pants).
