Sabiedrībā ir spēcīgs mīts, ka cilvēks, kurš iet pie psihoterapeita, pats netiek galā ar savām problēmām, ir vājš. Patiesībā šis cilvēks ir drosmīgs un gatavs rīkoties, viņš vēlas pārmaiņas savā dzīvē un dara visu, lai tās īstenotu. Dr. Baiba Gerharde, RSU Psihosomatikas klīnikas ārste psihoterapeite, atklāti stāsta par to, kas notiek psihoterapeita kabinetā, kālab ir bailes doties pie psihoterapeita, par psihoterapijas efektivitāti un to, kas īsti ir ārsts psihoterapeits.

Vieta, kur notiek psihoterapija, ir ārsta kabinets. Tā ir telpa, kur atklājas cilvēka iekšējā pasaule, tāpēc svarīgi tajā justies labi, ērti un droši. Tā ir diskrēta vieta, ērts krēsls, kur apsēsties, sarunu netraucē durvju virināšana vai pēkšņs telefona zvans, apmeklētāji nesaskrienas viens ar otru kabineta durvīs. Psihoterapija ir konfidenciāla pēc būtības, nav pamata bažām, ka informācija par runāto nokļūs ārpus ārsta kabineta.

Dinamiskā psihoterapija notiek sarunu veidā, partneriem sēžot vienam pret otru. Saruna notiek cieņas pilnā gaisotnē, paužot patiesu interesi par pacienta grūtībām, dzīves pieredzi, ir vēlme izprast viņa iekšējo pasauli. Tomēr ārstam var nākties norādīt uz nepatīkamām lietām vai cilvēka paša ieguldījumu savās grūtībās, bet tas vienmēr notiek, līdztekus paužot cieņu un sapratni. Dažreiz cilvēks pats jūt dziļu kaunu par sevi, nosodījumu un šādu attieksmi "sagaida" no citiem, baidoties, ka ārsts varētu ko pārmest vai izturēties augstprātīgi. Lai tiktu uz priekšu, būtu vēlams uzdrīkstēties un sarunāt tikšanos ar ārstu psihoterapeitu, jo ir iespējams situāciju mainīt un dzīvot bez kauna un pašpārmetumiem, dzīvot brīvu un prieka pilnu dzīvi.

Kāpēc ir bailes doties pie psihoterapeita

Visbiežāk cilvēki raizējas, kā psihoterapeits viņus uztvers, vai viņu sūdzības ir pietiekošs pamats vizītei, vai ārsts varēs viņam palīdzēt, vai nesūtīs prom atkal pie kāda cita speciālista. Daļa cilvēku kautrējas par saviem simptomiem (iracionālām bailēm, raizēm, uzmācīgām domām), tomēr atnākot viņi jūtas atviegloti, uzzinot, ka no tādiem cieš daudzi un no tiem ir iespējams atbrīvoties. Ir daudzi, kuriem kāda problēma ir, bet ar to vēl var sadzīvot, it kā gribētu atbrīvoties, bet "kurpe pārāk nespiež", tālab visu atstāj, kā ir. Varbūt vēl nav īstais laiks.

Vēl ir cilvēki, kas piezvana krīzes brīdī un vēlas vizīti tūlīt un tagad. Ja tas nav iespējams, viņi pierakstās uz tuvāko iespējamo laiku. Kad pienāk vizīte, satraukums jau pāri, apstākļi mainījušies un liekas, ka palīdzība vairs nav tik ļoti vajadzīga. Cilvēks neaizdomājas, ka tie iemesli, kas noveduši pie vienas krīzes, novedīs atkal pie nākamās, tāpēc risinājums ir jāmeklē.

Kas notiek psihoterapijas laikā

Katrs cilvēks, kurš ir atnācis pie psihoterapeita, ir ar savu sāpi, ar konkrētām sūdzībām. Sarunās, kas notiek ārsta kabinetā, aiz pacienta sūdzībām ārsts psihoterapeits meklē notikumus, pārdzīvojumus, situācijas, ar kurām viņš netiek galā (piemēram, grūtības sevi aizstāvēt, izteikt iebildumus, grūtības izbeigt sliktas attiecības, bailes no publiskas uzstāšanās u.tml.).

Caur notikumiem nākamais solis ir nonākt līdz konkrētām emocijām vai emocionāliem konfliktiem (piemēram, dusmām un vainas sajūtu par tām, ilgām pēc tuvības un bailēm tikt atraidītam). Tad tiek meklēta šo grūtību izcelsme, kas gandrīz vienmēr slēpjas attiecībās ar vecākiem vai citiem mazotnē svarīgiem cilvēkiem. Tie ir "grūtās bērnības meklējumi", jo pieaugušie spēj savus attiecību sarežģījumus risināt, bet bērns ir vēl atkarīgs. Ja pret viņu slikti izturas, tas deformē personību. Tālāk seko darbs ar pagātnes pārdzīvojumiem, lai tos izdzīvotu, izsāpētu, ieraudzītu citā gaismā, lai tie vairs neiespaidotu tagadni. Attiecības ar psihoterapeitu dod "citas brilles", caur kurām raudzīties uz sevi un pasauli. Visa dzīve mainās.

Pagātni izmainīt nevar, bet pagātnes sāpes var atraisīt, tās var atstāt psihoterapeita kabinetā. Un, pārvarot savas senās bailes, cilvēks iegūst pilnīgi jaunu, citādu pieredzi, kas pamazām aizvieto pagātnes redzējumu un vecos ieradumus.

Psihoterapijas efektivitāte

Tas, cik ātri vai lēni pacients izjutīs izmaiņas, uzsākot psihoterapiju, ir atkarīgs no daudziem faktoriem – no atrisināmās problēmas, no pacienta personības, no veiksmīgas vai neveiksmīgas sadarbības, no fizioloģisko, tajā skaitā emocionālo, procesu norises ātruma organismā (depresija nevar "pāriet" nedēļas laikā). Veiksmīga psihoterapija nodrošina, ka dvēseles "brūce" sadzīst iespējami ātrākajā laikā un bez sarežģījumiem.

Pacienta izjūtas psihoterapijā ir ļoti trāpīgs orientieris. Bieži jau pēc pirmās vizītes ir atvieglojums, rodas cerība, ka varēs atrast izeju, plašāks skatījums, kaut gan problēma vēl tikai ieskicēta. Vieglāk kļūst, uzticoties, saņemot atbalstu, taču tā ir tikai mazākā daļa no pacienta ieguvuma. Atrisinot problēmu no pašām tās saknēm (kas ir tas ilgais, pacietīgais, smagais darbs), atbrīvojas vieta priekam par dzīvi, savu ikdienu, dziļai apmierinātībai pašam ar sevi, radošumam, reibinošai varēšanas izjūtai. Ja psihoterapija noris īstajā virzienā, pacientam ir sajūta, ka notiek kaut kas svarīgs un ka, lai arī šobrīd smagi, priekšā nojaušama gaisma un izeja.

Psihoterapijas laiks un ilgums

Pirmās četras ir izvērtēšanas vizītes, kurās ārsts iepazīstas ar pacientu, formulē problēmu, tās iespējamos cēloņus un ārstēšanas plānu. Pacienta uzdevums ir saprast, kā viņš jūtas kopā ar ārstu, vai var uzticēties, vai ir pieņemams ārsta domu gājiens, vai rodas cerība, ka viņam varēs palīdzēt. Pēc tam pacients izdara izvēli, vai viņš nāks psihoterapijā vai nē.
Lai terapija palīdzētu, svarīgs ir noteikts, vislabāk nemainīgs un regulārs laiks, sesijas ilgums - 45 minūtes. Pacients jūtas droši, ka ārsts viņu gaidīs un nebūs aizņemts, jo, kamēr abi nevienojas citādi, šis laiks viņam rezervēts neierobežoti ilgi. Vienlaikus šāda sistēma mobilizē un motivē iesākto pārmaiņu procesu turpināt.

Līdzīgi kā katrām zālēm ir savs iedarbības laiks, kuram beidzoties, jāiedzer jauna tablete, lai psihoterapijas sesijas nodrošinātu personības pārmaiņas, to minimālais biežums ir viena sesija nedēļā. Nākot divas reizes nedēļā, terapijas efektivitāte pieaug četras reizes. Nākot vienu reizi divās nedēļās, tā būs vairāk atbalsta terapija.

Psihodinamiskā psihoterapija parasti ilgst vienu vai vairākus gadus, taču uzlabošanos var just arī pēc vienas sesijas. Personība aug, veidojas un mainās lēnām, tādi ir dabas likumi, arī bērnam, lai atdalītos no mammas, vajag 3 gadus. Nereti psihoterapeits ar pacientu vienojas par atskaites sistēmu - strādāsim gadu, tad pārvērtēsim, kas pa šo laiku panākts, kas mainījies, kāda ir pašsajūta, salīdzinot ar terapijas sākumu. Parasti pēc gada pacients jūtas apmierināts ar paveikto un vēlas terapiju turpināt, jo izprast un izpētīt sevi kļūst ļoti interesanti (kas gan cilvēkam var būt saistošāks par viņu pašu!). Pierādījies, ka, problēmām risinoties, cilvēks ne tikai kļūst pašapzinīgāks, bet arī ienākumi pieaug, tādejādi mazinās bažas par terapijas ilgumu un finansiālo aspektu.

Psihoterapija var būt arī īstermiņa (daži mēneši), tā ir mazāk dziļa terapija, orientēta uz konkrētiem simptomiem, piemēram, fobijas, uzmācīgas domas un/vai darbības. Atbalsta terapija, krīžu terapija visbiežāk ir īstermiņa - no 6 līdz 10 reizēm. Ārsts izlemj katrā individuālā gadījumā, kura būs piemērotākā psihoterapijas metode, un ar pacientu apspriež ieteicamo terapijas garumu.

Par ārstiem psihoterapeitiem

Ārstiem psihoterapeitiem izglītības ceļš ir garš un pamatīgs, tas iekļauj gan dziļas medicīniskās zināšanas par visiem fizioloģiskiem, bioloģiskiem, psihiskiem un neiroloģiskiem procesiem, kas notiek cilvēkā, gan zināšanas par to, kā risināt emocionālas un psihiskas dabas problēmas. Bez 10 gadu teorētiskās izglītības, kas sastāv no 6 gadu ārsta pamatizglītības un 4 gadu specializācijas iegūšanas, lai sertificētos ārsta prohoterapeita specialitātē, ārstam ir nepieciešamas 125 personīgās apmācības terapijas stundas (apmēram 3 gadi) un 100 supervīzijas stundas – tas ir darbs praksē cita speciālista uzraudzībā. Ik 5 gadus notiek atkārtota sertifikācija – ārstam ir pastāvīgi jāpilnveido un jāpaplašina savas zināšanas un prasmes.

Tas pacientam sniedz drošību, ka ārsts būs profesionālis, ka psihoterapijas procesu neietekmēs viņa paša problēmas, ka ārsts būs pietiekami zinošs, lai saprastu, kā emocijas ietekmē ķermeni, veselību un otrādi, spēs izprast pacienta somatiskās jeb ķermeniskās sūdzības, to izcelsmi un spēs sadarboties ar citu specialitāšu ārstiem, ja tas būs nepieciešams. Visi ārsti psihoterapeiti labi zina, kā ir būt "otrā krēslā" jeb pacienta ādā (citu specialitāšu ārstiem šādas pieredzes dažreiz nav visa mūža garumā).

Uzsākot terapiju, ārsts pastāstīs, kādas pārmaiņas var panākt ar psihoterapijas palīdzību un aptuveni cik laika tās prasīs, norādīs arī uz vēlmēm, ko piepildīt nebūs iespējams. Ārsti psihoterapeiti var ieteikt pacientiem citus speciālistus (piemēram, algologu, neirologu, psihiatru, citu ārstu psihoterapeitu), ja redz, ka tie būs piemērotāki. Psihoterapeiti neuzņemas ārstēt to, ko nevar. Dažreiz ir nepieciešama vairāku speciālistu sadarbība.

Raksts tapis sadarbībā ar dr. Baibu Gerhardi, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikas ārstu psihoterapeitu, psihosomatikas speciālistu.