PSIHOTERAPIJA
ārstēšana ar sistemātisku psihisku iedarbību. Psihoterapija aptver gan vārdisku iedarbību, gan citus pasākumus, kas veicina izveseļošanos (režīms, medicīnas darbinieku izturēšanās, medicīnas iestādes iekārtojums, slimnieka apģērbs utt.). Padomju medicinā psihoterapiju lieto kā zinātniski pamatotu materiālistisku ārstniecības metodi, kas balstās uz I. Pavlova un viņa zinātniskās skolas izstrādāto mācību par augstāko nervu darbību. Izšķir vispārīgo un speciālo psihoterapiju.
Vispārīgā psihoterapija - saudzējošs režīms, psiholoģiski pareiza pieeja slimniekam, psihohigēniski pasākumi - ir jebkuras ārstnieciskās metodes neatņemama sastāvdaļa. Tās uzdevums - radīt cilvēka psihei optimālus apstākļus cīņai ar slimību. Atkarībā no lietošanas veida psihoterapija var būt saudzējoša vai aktivējoša. Piem., pēc pārslodzes sākumā izmanto pastiprinātu atpūtu (ilgstošs miegs, klusums, regulētas pastaigas), vēlāk - arī vingrošanu, speciāli izraudzītu literatūru, kinofilmas. Speciālā psihoterapija ietver metodes un paņēmienus, ko izmanto, lai iedarbotos uz slimnieka psihi, lai to apzināti pārveidotu, likvidējot radušos nepareizo attieksmi pret sevi un apkārtni, veidojot jaunas psihes funkcijas vai atjaunojot agrākās. Pie speciālās psihoterapijas pieder hipnoze, iedvesma (suģestija), autogēnais treniņš, darba terapija u.c. Speciālās psihoterapija uzdevums ir tieši likvidēt slimības simptomus, mainīt slimnieka attieksmi pret slimību (arī pret apkārtējiem cilvēkiem, tām sava rakstura īpašībām, kas var sekmēt slimības rašanos), palīdzēt piemēroties konkrētajai dzīves situācijai. Izšķir individuālo un kolektīvo jeb grupas psihoterapiju. Psihoterapija iedarbojas tieši (ārsta vārdi) vai netieši (medikamenti, režīms, kas saistīts ar psihoterapiju). Psihoterapijas veidu iesaka un realizē tikai ārsts. To lieto gan kā atsevišķu ārstniecības metodi, visbiežāk neirozes un psihopātijas gadījumos, gan kombinējot ar citām ārstniecības metodēm (medikamentozo terapiju, fizioterapiju utt.). Psihoterapijas efektivitāte atkarīga no ārsta un slimnieka savstarpējām attiecībām, no slimības klīniskajām izpausmēm un tās īpatnībām. Att.
