PSIHOPĀTIJA
psihopatoloģisks stāvoklis, kam raksturīga personības disharmonija. Traucējumi vērojami galvenokārt emocionālā un gribas sfērā, relatīvi neskarts paliek intelekts. Disharmonija skar visu personību kopumā un traucē cilvēku piemēroties apkārtnei. Psihopātija izpaužas galvenokārt rakstura anomālijā (dažas rakstura īpašības sevišķi spilgtas, citu turpretī trūkst, tās «atrofējušās»). Cēloņi, tāpat kā oligofrēnijai, var būt bojājumi embrionālās attīstības laikā un agrīnā bērnībā (vecāku alkoholisms, dzemdību traumas, pārciestas infekciju slimības, intoksikācija), kā arī nepareiza audzināšana (pilnīga patstāvības ierobežošana rada raksturā iniciatīvas trūkumu un psihisko procesu gausumu; bērniem, kas pamesti savā vaļā, biežāk rodas eksplozivitāte, nesavaldīgums; bērni, kam viss atļauts, piedots un attaisnots, iemanto pārsvarā histēriskās rakstura īpašības).
Psihopātija var veidoties arī vēlāk - sākumā rodas atsevišķas īslaicīgas pārmaiņas raksturā (rupjība, nesavaldīgums, kaprīzes), kas nelabvēlīgos apstākļos (piem., ilgstoši psihotraumējoši pārdzīvojumi) ar laiku kļūst par pastāvīgu rakstura īpašību. Psihopātijai līdzīgi stāvokļi (līdzīga izpausme citas slimības ietvaros) var rasties pēc slimības, galvas smadzeņu traumas vai arī reizē ar pamatslimību (šizofrēniju, encefalītu, smadzeņu audzēju, aterosklerozi). Reizēm psihopātijai līdzīgs stāvoklis var būt pirmā un vienīgā kādas slimības sākuma izpausme. Izšķir vairākus disharmoniski attīstītas personības tipus. Сiklоidālо psihopātu galvenā īpatnība ir viegli izraisāma garastāvokļa maiņa. Pesimistiem raksturīgs pastāvīgi nomākts garastāvoklis, viņi dzīvē visur saskata tikai ēnas puses, nekādos apstākļos nejūt īstu dzīvesprieku, tikai šaurā paziņu lokā ir emocionāli, iejūtīgi un atsaucīgi. Optimisti vienmēr ir nedaudz pacilātā garastāvoklī, jautri, sabiedriski, viegli un ātri rod kontaktus ar svešiem cilvēkiem, ātri iejūtas jebkurā sabiedrībā. Parasti tomēr viņi nav spējīgi uz ilgstošu, mērķtiecīgu un pacietīgu darbību, ja tūlīt nav redzami panākumi. Astēniskie psihopāti ir viegli uzbudināmi, jūtīgi un reizē ātri nogurdināmi. Pēc rakstura šie cilvēki parasti nav pārliecināti par saviem spēkiem un spējām, ātri apjūk, labprāt izvairās no lieka sasprindzinājuma un sevi saudzē, nespēj izturēt pastiprinātu psihisko un fizisko slodzi. Psihotraumējošās situācijās viegli rodas neirozes - neirastēnija, psihastēnija. Patoloģiski noslēgtiem raksturiem piemīt īpaša emocionalitāte - pārlieku viegla ievainojamība, neparasti stiprs jūtīgums vienā situācijā, bet citā - jūtu aukstums un pārsteidzošs emocionāls bezjūtīgums. Šādi cilvēki ir noslēgti, vientuļi, viņiem raksturīga nosliece uz pedantismu, tieksme pēc abstraktām problēmām, shēmām, sistēmām, ir grūtības piemēroties reālajai dzīvei. Paranojāliem psihopātiem ir tieksme uz pārspīlēšanas idejām, viņi bieži atrodas kādas dominējošas domas varā un to ar lielu neatlaidību cenšas realizēt. Doma var būt gan pozitīva (zinātnes «fanātiķi», vienpusīgi izgudrotāji), gan arī (biežāk) traucējoša un aplama (piem., greizsirdība, cīņa pret šķietamiem ienaidniekiem, nesaprātīgi konflikti par sīkumiem, cīņa par šauru egoistisku mērķi, tiesas procesi bez nopietna pamata). Raksturīgs arī aizdomīgums. Patoloģiski uzbudināmie raksturi ir eksplozīvi, nesavaldīgi. Liela nozīme viņu dzīvē ir dziņām, piesātinātām jūtām (skatīt afekts); raksturīgas kaislības, lielas dusmas, naids, nesavaldība, kas var novest līdz rupjībai, cietsirdībai, likumpārkāpumiem. Nepastāvīgie psihopāti viegli pakļaujas citu ietekmei, ir neuzņēmīgi bezrakstura cilvēki. Izšķir vēl histēriskos un psihastēniskos psihopātus (skatīt histērija; psihastēnija). Profilaksē nozīme ir normālai grūtniecībai un bērna agrīnai attīstībai, normāliem dzīves apstākļiem, kā arī izglītībai, pareizai audzināšanai. Psihopātiem vieglāk un ātrāk nekā līdzsvarotiem cilvēkiem rodas neirozes, reaktīvie stāvokļi, kas var ieilgt un ir grūti ārstējami. Ārstēšanā liela nozīme psihoterapijai; vajadzības gadījumā lietojami nomierinoši līdzekļi. Psihopātiskās rakstura iezīmes, raksturam veidojoties (līdz 30 gadiem un pat vēlāk), labvēlīgos vides apstākļos var arī līdzsvaroties un kompensēties. Par psihopātiju nevar uzskatīt veselu cilvēka izlaidību, sadzīves normu ignorēšanu.
