Psiholoģiskā palīdzība – tā var būt apzināta izvēle rūpēs par sevi

Jaunais gads bieži vien nāk ar jaunām apņemšanām, un viena no vērtīgākajām var būt apņemšanās vairāk rūpēties par savu mentālo veselību. Tomēr psiholoģiskā konsultēšana, lai arī kļūst arvien pieejamāka un sabiedrībā atzītāka, joprojām ir joma, kas nereti tiek pārprasta, jo pats par sevi process ir individuāls un intīms. Psihologs Emīls Ūdris sniedz ieskatu konsultēšanas patiesajā būtībā un kliedē izplatītākos mītus un pieņēmumus, kas var atturēt cilvēkus no savlaicīgas palīdzības meklēšanas. 

Mīts: psihologi jau tikai dod padomus – tos taču var atrast arī internetā 

Pretēji izplatītajiem priekšstatiem, psiholoģiskajā konsultēšanā psihologi parasti atturas no tiešas padomu sniegšanas. Tā vietā konsultācija tiek veidota kā strukturēts un atbalstošs dialogs, kurā klients soli pa solim izzina savas emocijas, uzskatus un grūtību cēloņus. Šādā procesā, ar psihologa profesionālu atbalstu, cilvēks pats nonāk līdz sev piemērotākam risinājumam, izvērtējot iespējamos scenārijus un to sekas. 

Šī pieeja ne tikai palīdz efektīvāk risināt aktuālās problēmas, bet arī stiprina klienta pašefektivitāti, pašrefleksijas spējas un spēju patstāvīgi tikt galā ar izaicinājumiem nākotnē. Padoms var tikt sniegts, taču tas vienmēr ir otršķirīgs un balstīts klienta individuālajās vajadzībās un izvēlēs. 

Mīts: psihologi spēj lasīt domas 

Līdzās uzskatam, ka psihologi nevar sniegt reālu palīdzību, pastāv arī pretējs mīts, ka viņiem piemīt teju pārdabiskas spējas, piemēram, spēja lasīt domas vai nekļūdīgi nolasīt cilvēka iekšējo pasauli. Tas var radīt maldīgu priekšstatu, ka psihologs “redz cauri” klientam kā atvērtai grāmatai. Šāda idealizācija bieži vien balstās nereālistiskās gaidās un var atturēt cilvēkus no palīdzības meklēšanas, baidoties no pārmērīgas “caurskatāmības” vai nosodījuma. 

Psihologi nav pārcilvēcīgi – viņi ir augsti kvalificēti mentālās veselības speciālisti, kuri darbojas saskaņā ar profesionāliem standartiem, balstoties psiholoģijas teorijā, klīniskajā diagnostikā un konsultēšanas metodēs. Turklāt psihologu profesionālā kompetence tiek attīstīta un uzturēta nepārtrauktas izglītības, supervīzijas un pieredzes ceļā. 

Autors: Shutterstock.com

Mīts: iet pie psihologa ir vājuma pazīme – es pats tikšu galā 

Šis ir plaši izplatīts pieņēmums, kas bieži sakņojas kultūras priekšstatos un ģimenē veidotās attieksmēs. Taču neviens cilvēks nav pilnībā neatkarīgs — ne emocionāli, ne fiziski. Īpaši emocionālo vajadzību apmierināšanā cilvēks ir dabiski atkarīgs no attiecībām ar citiem. Nevēlēšanās to pieņemt, var norādīt uz grūtībām uzticēties un atzīt nepieciešamību pēc atbalsta. Psiholoģiskā konsultēšana nav analoga tuvu cilvēku attiecībām, tomēr arī tā balstās uz uzticēšanos un sadarbību — divpusējām profesionālām attiecībām, kurās klients var drošā vidē reflektēt par sevi, savām emocijām un attiecību pieredzi. 

Turklāt vēlme meklēt palīdzību nav vājuma, bet gan psiholoģiskā brieduma un iekšēja spēka pazīme. Tā liecina, ka cilvēks ir gatavs uzņemties atbildību par savu emocionālo labbūtību un spert apzinātu soli pretim mentālās veselības stiprināšanai. 

Mīts: sarunas problēmas neatrisina – vajag rīkoties 

“Nevajag runāt, vajag rīkoties – tad viss atrisināsies.” Šāds uzskats ir plaši izplatīts, īpaši vidē, kur augstu vērtē rīcībspēju un rezultātu. Nereti tiek uzskatīts, ka emocionālas grūtības jārisina ar lielāku piepūli vai disciplīnu, līdzīgi kā biznesā. Tomēr psiholoģiskajā un attiecību dimensijā šāda pieeja bieži vien nav pietiekama. Attiecībās ar sevi un citiem būtiska ir spēja nonākt autentiskā kontaktā ar savām emocijām un iekšējo pieredzi. Šo procesu nevar aizstāt ar mehānisku rīcību. Tas prasa emocionālu atvērtību un spēju vērst uzmanību uz to, kas notiek mūsu iekšējā pasaulē. 

Psiholoģiskajā konsultēšanā saruna kalpo kā instruments, kas palīdz izgaismot pārdzīvojumus un to kopsakarības. Šī izpratne veicina pašrefleksiju un spēju pieņemt emocionāli pamatotus, pārdomātus lēmumus. Tādējādi runāšana nav pasīva darbība, bet gan aktīvs iekšējs darbs, kas veicina psiholoģisko kompetenci un emocionālo pašregulāciju. 

Mīts: tad jau labāk aiziet pie mācītāja 

Kāpēc gan ne? Tomēr jāprecizē, ka psihologa un garīdznieka sniegtais atbalsts ir atšķirīgas profesionālās jomas ar dažādiem mērķiem, metodoloģijām un kompetencēm. Psiholoģiskais atbalsts balstās zinātnē un klīniskajās pieejās, savukārt garīgais atbalsts – ticībā, garīgajās vērtībās un reliģiskajā praksē. Abas pieejas var būt viena otru papildinošas, un to izmantošana nav savstarpēji izslēdzoša. Svarīgi ir individuāli izvērtēt, kāda veida atbalsts konkrētajā brīdī ir visatbilstošākais. 

Mīts: es neticu psiholoģijai – tā nav zinātne 

Daudzi psiholoģiskās palīdzības mīti un pieņēmumi balstās pretestībā atzīt grūtības un nepieciešamību pēc profesionāla atbalsta. Nereti neticība psiholoģijai kalpo kā aizsardzības mehānisms, lai izvairītos no iesaistes pārmaiņu procesā. Taču mūsu emocionāli-psiholoģiskā sistēma ir bioloģiski determinēta, un veselīgas attiecības ir viens no nozīmīgākajiem aizsargfaktoriem pret mentālās veselības grūtībām. To apliecina gan zinātniskie pētījumi, gan ikdienas pieredze attiecībās ar citiem. Lai gan psiholoģija balstās zinātniskās metodēs, konsultēšanas būtība ir autentiskas, uzticības pilnas attiecības starp klientu un speciālistu – tās arī ir atveseļošanās procesa pamatā. 

Mīts: es jau neesmu “traks”, lai ietu pie psihologa 

Psiholoģiskā konsultēšana nav paredzēta tikai smagu psihopatoloģiju gadījumos. Tā var būt noderīga ikvienam gan akūtu grūtību pārvarēšanai, gan ilgtermiņa emocionālās labbūtības stiprināšanai. Lai gan cilvēki bez izteiktām grūtībām reti izjūt nepieciešamību meklēt atbalstu, skaidrs indikators ir vēlme pārtraukt emocionālas vai psihosomatiskas ciešanas, piemēram, trauksmi, nomāktību, impulsivitāti vai iekšēju spriedzi. Tāpat konsultācijas var būt nozīmīgas arī profilaktiskos nolūkos, piemēram, dzīves pārejas posmos, stresa situācijās vai pašizziņas un personīgās izaugsmes kontekstā. Psiholoģiskā palīdzība nav “pēdējais solis krīzē” – tā var būt apzināts izvēles brīdis ceļā uz dziļāku sevis izpratni un emocionālo līdzsvaru. 

Atšķirībā no citām nozarēm, mentālās veselības jomā “no mutes mutē” princips jālieto ar piesardzību. Profesionālās ētikas vadlīnijas paredz, ka psihologs, psihoterapeits vai psihoanalītiķis nedrīkst konsultēt savstarpēji pazīstamus cilvēkus, jo tas apdraud profesionālās distances, neitralitātes un konfidencialitātes ievērošanu. 

Tādēļ ieteikumu “no malas” vislabāk saņemt nevis no tuva cilvēka, bet no cita profesionāļa, piemēram, ģimenes ārsta, skolotāja vai mentālās veselības speciālista. Uzticama informācija par sertificētiem speciālistiem pieejama profesionālajās asociācijās, piemēram, Latvijas Psihoterapeitu biedrības mājaslapā: www.psihoterapija.lv. 

Būtiski pārliecināties, ka izvēlētais speciālists darbojas saskaņā ar profesionālajiem standartiem un regulāri piedalās supervīzijās un profesionālās pilnveides procesos. Tāpat svarīgi saglabāt kritisku attieksmi pret apšaubāmiem mārketinga saukļiem vai pašreklāmu bez profesionālas pārstāvniecības. Tikai tad rūpes par mentālo veselību balstīsies zināšanās un pārdomātā izvēlē, nevis aizspriedumos, maldināšanā vai bailēs.