PROKTĪTS
taisnās zarnas iekaisums. Parasti lokalizējas gļotādā, retāk skar visas zarnas sienas kārtas. Ja iekaisums izlauzies cauri zarnas sienai apkārtējos audos, rodas paraproktīts. Proktīta cēlonis ir hemoroīdi, pararektālās fistulas, taisnās zarnas izkrišana, kā arī traumatiski bojājumi, ko aizcietējuma gadījumos izraisa cieta izkārnījumu masa, biežas klizmas. Sevišķi smagi noris proktīts, kas ir dažu infekcijas (dizentērijas, vēdertīfa) un invāzijas slimību (amebiāzes, trihomonozes, balantidiāzes) komplikācija.
Proktīta simptomi: dedzinoša sajūta un tenesmi taisnajā zarnā; sajūta, ka taisnajā zarnā atrodas svešķermenis. Vēders iziet bieži, bet mazās porcijās, ar gļotu un nereti ar asins piejaukumu. Iekaisums bieži lokalizējas visā resnajā zarnā (proktokolīts). Ārstē ambulatoriski (vieglākos gadījumos): smagākos gadījumos, kas saistīti ar mokošiem tenesmiem, asiņošanu un paaugstinātu t°, - slimnīcā. Diēta mehāniski un ķīmiski saudzējoša, nedrīkst lietot stipri skābus vai sāļus ēdienus, garšvielas (sinepes, etiķi, mārrutkus) un alkoholiskus dzērienus. Pret sāpēm un tenesmiem lieto atropīnu, beladonnas ekstraktu, opiju, analgīnu un anestezīnu. Bieži vien labi palīdz kumelīšu novārījuma vai vāja kālija permanganāta šķīduma klizmas; hroniska iekaisuma gadījumā - 0,25% kolargola šķīduma mikroklizmas. Infekciozo un invazīvo proktītu ārstē ar medikamentiem - norsulfazolu, sulfadimezīnu, sintomicīnu, levomicetīnu, enteroseptolu u.c. Čūlaina proktokolīta gadījumā ar gļotām izdalās daudz olbaltumvielu, tāpēc slimniekam nepieciešami olbaltumvielu preparāti (albumīni, globulīni, plazma u.c), asins pārliešana, vitamīnu preparāti.
