PRETSĀPJU LĪDZEKĻI
vielas, kas mazina sāpes, nomācot attiecīgus galvas smadzeņu centrus. Ir 2 galvenās pretsāpju līdzekļu grupas - narkotiskie pretsāpju līdzekļi un nenarkotiskie pretsāpju līdzekļi, kas darbojas arī pret drudzi un iekaisumu. Raksturīgākais narkotisko pretsāpju līdzekļu pārstāvis ir opija alkaloids morfīns, kam ir izteikta pretsāpju darbība. To lieto pret ļoti stiprām sāpēm, piem., traumu gadījumā, pirms un pēc ķirurģiskām operācijām. Otrs opija alkaloīds - kodeīns (metilmorfīns), kas pēc struktūras radniecīgs morfīnam, pret sāpēm darbojas daudz vājāk. Mazliet spēcīgāk darbojas no morfīna pussintētiskā ceļā iegūtais etilmorfīns (dionīns), bet arī to biežāk lieto pret klepu nekā pret sāpēm. Pie šās grupas pieder arī neogalēniskais opija preparāts omnopons, kas sastāv no opija alkaloīdiem tādā pašā attiecībā, kādā tie ir opijā. Tas darbojas pret sāpēm tikpat stipri kā tīrs morfīns.
Narkotiskie pretsāpju līdzekļi rada arī eiforiju un, atkārtoti lietoti, var izraisīt pierašanu un narkomāniju. Radīti arī sintētiski morfīna aizstājēji - promedols u.c. Atšķirībā no morfīna promedols atslābina zarnu gludo muskulatūru, tāpēc to var lietot tad, kad sāpes saistītas ar gludās muskulatūras spazmām. Ir atrasti ļoti aktīvi savienojumi, piem., fentanils, kam pretsāpju darbība ir apmēram 100 reižu stiprāka nekā morfīnam. Spēcīgā un īslaicīgā efekta dēļ to iespējams izmantot ķirurģiskajā anestezioloģijā par t.s. neiroleptanalgēzijas līdzekli. Nenarkotiskie pretsāpju līdzekļi - acetilsalicilskābe, amidopirīns, analgīns, fenacetīns u.c. - pret sāpēm darbojas vājāk nekā narkotiskie pretsāpju līdzekļi, toties tie ir mazāk toksiski, nerada eiforiju, pierāšanu un narkomāniju. Tos lieto pret galvassāpēm, locītavu un muskuļu sāpēm, kā arī neiralģiskām sāpēm, izmanto arī par pretdrudža un pretiekaisuma līdzekļiem.
