PNEIMOSKLEROZE
pastiprināta saistaudu veidošanās plaušās. Process var būt norobežots (lokālā pneimoskleroze) vai vispārējs (difūzā pneimoskleroze). Tam progresējot, samazinās elpojošā virsma. Pneimoskleroze rodas pēc infekciozām plaušu un bronhu slimībām (piem., pneimonijas, plaušu abscesa, hroniska bronhīta, bronhektāzēm, plaušu tuberkolozes) vai arī pneimokoniozes gaitā. Pneimosklerozes pamatā ir bronhu nosprostošanās ar krēpām, alveolu daudzuma samazināšanās, asiņu un limfas cirkulācijas traucējumi.
Galvenās pazīmes - klepus, krēpas un aizdusa, kas pastiprinās mitrā un aukstā laikā. Nereti krēpām nepatīkama smaka. Aizdusa rodas tad, kad pneimoskleroze aptvērusi 2/3 plaušu virsmas. Sākumā aizdusa rodas fiziskas piepūles laikā, vēlāk arī miera stāvoklī, it sevišķi atrodoties guļus. Aizdusai raksturīga apgrūtināta un pagarināta izelpa. Elpošanā pastiprināti piedalās kakla muskuļi. Pietūkst kakla vēnas - tas liecina par traucējumiem mazajā asinsrites lokā. Organisms nesaņem pietiekami daudz skābekļa, tāpēc rodas traucējumi sirds un galvas smadzeņu darbībā. Sirdsdarbība paātrinās, ir sirdsklauves, sāpes sirds apvidū, slikts miegs, samazinās darbaspējas. Aizdusai progresējot, parādās zilganums pirkstu galos, vēlāk lūpās, ausīs, vaigos.
Pneimoskleroze ir hroniska slimība; paasinājuma periodos rodas bronhīts vai plaušu karsonis. Ārstēšana. Pneimosklerozes paasinājuma periodos pēc ārsta norādījumiem lieto antibiotikas, sulfanilamīdus, atkrēpošanas līdzekļus, sirds līdzekļus, efedrīnu u.c. Profilakse. Jāvairās no saaukstēšanās (jāsargājas no caurvēja un straujas atdzišanas). Nedrīkst smēķēt un lietot alkoholiskus dzērienus. Jālikvidē infekcijas perēkļi (bojāti zobi, strutojošas mandeles, deguna blakusdobumu iekaisums).
