PERITONĪTS
vēderplēves iekaisums. Parasti peritonīts ir komplikācija pēc vēdera dobuma orgānu saslimšanas vai bojājuma, retāk - primāra slimība. Visbiežākie peritonīts cēloņi - aklās zarnas piedēkļa iekaisums (skatīt apendicīts), kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlas perforācija, žultspūšļa iekaisums. Pēc klīniskās gaitas peritonītu iedala akūtā un hroniskā; pēc izcelsmes - infekciozā un neinfekciozā; pēc iekaisuma procesa izplatības - lokālā, difūzā, norobežotā; pēc izsvīduma rakstura - serozā, serozi fibrinozā un strutojošā.
Akūta difūza peritonīta gadījumā slimnieka vispārējais stāvoklis ir smags. Pastāvīgākais un agrīnākais peritonīta simptoms ir intensīvas sāpes, sākumā apvidū, no kurienes peritonīts sākas (piem., ja ir akūts apendicīts, - vēdera lejasdaļas labajā pusē, ja kuņģa čūlas perforācija, - pakrūtē). Tālākajā gaitā sāpes izplatās pa visu vēderu. Ķermeņa t° paaugstinās līdz 38-38,5°. Slimniekam ir iekritušas acis, tajās redzamas bailes un nemiers, deguns un žoklis it kā saasināti, āda bāla, klāta aukstiem sviedriem. Balss klusa. Mēle sausa, aplikta; gandrīz vienmēr ir vemšana. Elpošana sekla un bieža. Pulss paātrināts, vāji pildīts, tikko sataustāms. Vēders aptaustot ļoti sāpīgs, tā muskuļi sasprindzināti; turpmākajā gaitā, kad pievienojas zarnu paralizē, vēders uzpūšas. Apziņa parasti skaidra. Sevišķi smagi peritonīts noris bērniem.
Akūta lokāla peritonīts gaita ir vieglāka. Sāpes lokalizējas perēkļa vietā, kur izteikts muskuļu sasprindzinājums; t° nedaudz paaugstināta - līdz 37-37,5°. Tālākajā gaitā lokāls peritonīts var izplatīties pa visu vēderplēves dobumu un pāriet difūzā peritonītā vai arī apkārt izveidojas saaugumi, un tad tas pārvēršas par norobežotu peritonītu. Šajos gadījumos slimnieka vispārējais stāvoklis samērā apmierinošs, elpošana mierīga, pulss normāls vai nedaudz paātrināts, t° augsta.
Akūtu peritonītu visbiežāk ierosina stafilokoki, streptokoki, zarnu nūjiņas. Hroniskais peritonīts attīstās pakāpeniski. Slimnieks novājē, āda kļūst bāla, bieži ir arī caureja. Vēders aptaustot viscaur mēreni sāpīgs; uzkrājoties eksudātam, vēders palielinās; t° nedaudz paaugstināta. Visbiežāk hroniska peritonīta cēlonis ir tuberkoloze.
Ārstēšana. Akūta peritonīta gadījumā nepieciešama steidzama operācija. Ja pēc lokāla peritonīta rodas infiltrāts, to ārstē ar medikamentiem. Tikai tad, ja infiltrāts sastruto, izdara operāciju. Hronisku peritonītu ārstē tikai ar medikamentiem. Profilakse. Laikus jāārstē kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūla, apendicīts, holecistīts u.c. vēdera dobuma orgānu slimības.
