PERISTALTIKA
dobo orgānu (kuņģa, zarnu, žultsvadu u.c.) gludās muskulatūras ritmiska viļņveidīga saraušanās, kas pārvieto orgānu saturu vienā virzienā. Peristaltikas viļņiem var būt dažāds ritms, ātrums un garums. Peristaltikas īpatnības atkarīgas no attiecīgā orgāna sienas gludās muskulatūras tonusa (sasprindzinājuma); peristaltika labi izteikta, ja tonuss ir vidējs, to kavē stipri augsts vai zems tonuss. Gludās muskulatūras kustības regulē veģetatīvā nervu sistēma. Vidēji stiprs parasimpātisko nervu kairinājums peristaltiku pastiprina, bet simpātisko nervu kairinājums - pavājina.
Gremošanas traktā peristaltika pārvieto kuņģa un zarnu saturu uz anālās atveres pusi. Tā veicina barības sajaukšanos ar gremošanas sulām un piespiež zarnu saturu pie sienām, sekmējot kontaktgremošanu un uzsūkšanu (resorbciju). Gremošanas trakta peristaltiku sekmē galvenokārt mehāniski un ķīmiski kairinātāji - zarnu pildījums, gremošanas sulas un gremošanas procesā radušies starpprodukti. Šķidrumi izraisa lēnu peristaltiku, bet gāzes - ātru peristaltiku, sevišķi resnajā zarnā. Peristaltiku kavē stipri augsts vai zems zarnu tonuss, kas ārēji var izpausties aizcietējuma vai caurejas veidā. Atsevišķos gadījumos peristaltikas vilnis izplatās no zemākajām zarnu daļām kuņģa virzienā. Tādu kustību sauc par antiperistaltiku.
