Statistika liecina, ka viens bērns no tūkstoša piedzimst ar dziļu vājdzirdību. Divi bērni no tūkstoša iegūst vājdzirdību jau agrīnā vecumā. Zīdaiņi, kuriem nepieciešama intensīva medicīniskā palīdzība pēc dzimšanas perioda, iegūst vājdzirdību vienā gadījumā no 50. Ļoti bieži bērniem dzirdes problēmas rodas pēc nepareizi ārstēta otīta.

Ar vienkāršu otītu jātiek galā ģimenes ārstam

"Ar akūtu otītu sākuma stadijā vispirms ir jātiek galā ģimenes ārstam," uzskata Dzelzceļa slimnīcas Biķernieki Latvijas Bērnu dzirdes centra vadītāja ārste audioloģe Sandra Kušķe. Proti, šobrīd vecāki, kuriem ir mazi bērniņi, pirmo palīdzību prasa tieši primārās aprūpes ārstiem, turklāt laukos nebūt nav tik plašs otorinolaringologu pulks, lai tikko, kā rodas vajadzība, varētu konsultēties ar speciālistu. "Zinu, ka ģimenes ārstiem kvalifikācijas kursos viens no cikliem ir otorinolaringoloģija, kur māca apskatīt bungu plēvi, apskatīt degunu un ausis un izvērtēt stāvokli," norāda Kušķe, uzsverot, ka ar šīm zināšanām ir pietiekami, lai tiktu galā ar vienkāršākiem gadījumiem. Bet, ja gadījums ir sarežģītāks vai arī mazajam pacientam otīts nav pirmo reizi, vai arī ārsta nozīmētā terapija nevainagojas ar labu rezultātu, tad gan ir jāmeklē otorinolaringologu palīdzība.

Ja bērnam otīts ir pirmo reizi, daktere Kušķe ģimenes ārstiem iesaka rīkoties šādi:

jāsanē otīta iemesli. Ja bērnam ir iesnu pirmā stadija, tad jālieto anemizējošie deguna pilieni;

jānosaka antihistamīnu terapija;

jālieto sāpes mazinoši ausu pilieni;

izmantojamas sildošas kompreses, ja bērnam nav hipertermija;

jādod antibakteriālie medikamenti (piemēram, Ciprobay), protams, vecumam atbilstošā devā.

Otīta primārās sūdzības ir asas sāpes ausī, kuras visbiežāk sastopamas naktīs, turklāt tās nereti pavada vispārējā stāvokļa samērā akūta pasliktināšanās – augsta ķermeņa temperatūra, slikta pašsajūta, apetītes trūkums un pasliktināta dzirdes reakcija.

Pēc vidusauss iekaisuma var pasliktināties dzirde

Ja ģimenes ārstam ir izdevies tikt galā ar šiem simptomiem – sāpju vairs nav, ķermeņa temperatūra ir normāla u.tml. –, tas vēl nenozīmē, ka slimība ir uzvarēta. Kušķe pievērš ģimenes ārstu uzmanību tam, ka pēc otīta ir iespējami dzirdes traucējumi, kurus laikus nekonstatējot kaiti var arī vairs neizdoties izārstēt. "Ja tos laikus nekonstatē, mēs Latvijas Bērnu dzirdes centrā šo pacientu iegūstam uz visu mūžu. Pēc vidusauss iekaisuma ir vēlreiz jāpārliecinās, vai bērna dzirde ir normāla." Dažkārt pēc akūta otīta var parādīties sekretorais (atgriezeniskais) vidusauss iekaisums – lai arī sūdzību vairs nav, tik un tā process austiņā notiek, veidojas sekrēts, kurš izraisa pacienta galveno sūdzību – par pasliktinātu dzirdi. "It īpaši pie periodiskiem dzirdes traucējumiem bērns nav spējīgs pateikt – tagad man ir periods, kad es dzirdu labi, un tagad periods, kad dzirdu sliktāk. Bērns nemāk tik precīzi aprakstīt savas sajūtas. Ļoti bieži ir tā, ka sekretoros otītus konstatē vecāki: nevis sūdzību formā, bet pēc tā, ka bērnam kaut kas tiek teikts, un viņš atbild ar ļoti vienkāršu pretjautājumu – "ko?" Reizēm kokošana pēc laika pāriet, taču bērns viņu interesējošu pārraižu laikā sāk televizoram noregulēt lielāku skaļumu. Tad mammas saka: kad mans bērns skatās televizoru, tad visa māja rīb. Ļoti bieži vecāki uzskata, ka tā ir kaprīze. Taču dažkārt tam patiešām ir pamatots iemesls, kas liecina, ka bērns sācis sliktāk dzirdēt. Vēl ļaunāk ir tajos gadījumos, kad bērns vairs nav tendēts pārjautāt, jo ir jau ir pārguris no nemitīgās aktivitātes, ko nākas veikt, lai saprastu, kas apkārt notiek. Dažkārt tas pat noved līdz depresijai – bērns vairs nevēlas komunicēt ar citiem. Sekretorie otīti nav pārāk bīstami, jo nesaglabājas visa mūža garumā, taču tie veido ļoti lielu daļu no bērna dzīves, kad viņš sliktāk dzird, līdz ar to – sliktāk uztver pasauli," norāda Kušķe. Ja sekretorais otīts nav laikus konstatēts, tad mazulim diemžēl var rasties sensoneirāli (neatgriezeniski) dzirdes traucējumi.

Par valodas atpalicību

Ja bērnam ir pavājināta dzirde, veidojas valodas atpalicība. Valodas atpalicību raksturo šādas pazīmes:

ja 12 mēnešu vecumā nav lalināšanas, dūdošanas un balss imitācijas;

ja 18 mēnešu vecumā bērns nelieto vienkāršus vārdus;

ja 24 mēnešu vecumā bērns lieto atsevišķus vārdus, taču to skaits nav lielāks par 10;

ja 30 mēnešu vecumā vārdu krājums ir mazāks par 100 vārdiem, bērns neveido divu vārdu teikumus;

ja 36 mēnešu vecumā vārdu krājumā ir mazāk par 200 vārdiem un bērns nelieto tā saucamos telegrāfa teikumus;

ja 48 mēnešu vecumā vārdu krājums ir mazāks par 600 vārdiem, bērns nelieto vienkāršus teikumus.

Visbiežāk, vājdzirdīgam skolas vecuma bērnam uzdodot jautājumu "Kas tev labāk patīk – matemātika vai latviešu valoda?", atbilde ir skaidra – matemātika. Bērns labāk uztver vizuālo informāciju, nevis runāto, jo to ir grūti sadzirdēt un saprast. Kušķe min šādu piemēru – bērns mūsu teikto dzird līdzīgi kā mēs, klausoties kāda ārzemnieka ātri runāto mums zināmā svešvalodā. Valodu mēs gan it kā saprotam, taču cilvēks runā tik ātri, ka nespējam saprast atsevišķus vārdus un līdz ar to – teiktā jēgu.

Jāievēro riska faktori

Diemžēl Latvijas Bērnu dzirdes centra speciālistiem diezgan bieži nākas saskarties ar pacientiem, kuri centrā nonākuši ģimenes ārstu kļūdu dēļ. Viena no būtiskākajām kļūdām, uzsver Kušķe, esot riska faktoru neievērošana. Lai no tā izvairītos, publicējam riska faktoru sarakstu.

Prenatālie riska faktori:

pārmantota vājdzirdība;

ģimenes anamnēzē ir nieru, endokrīnās slimības, progresējoša vājredzība vai ģimenē jau ir bērni ar smagām patoloģijām;

masaliņas, masalas, vējbakas, herpes vīrusa infekcija, influenza vīrusa infekcija grūtniecības laikā (it īpaši tās pirmajā pusē);

sejas vai ausu attīstības anomālijas;

hromosomu pataloģijas;

neskaidri sindromi;

alkohofetopātijas;

iedzimts sifiliss, citomegalovīruss, toksoplazmoze;

RH nesaderība;

Ilgstoša grūtniecības saglabāšana.

Perinatālie riska faktori:

dzimšanas svars zem 1500 gramiem;

novērtējums pēc Apgares skalas zem 5;

smaga asfiksija ar reanimācijas pasākumu veikšanu, ieskaitot mākslīgās elpināšanas procedūras;

jaundzimušo meningīts, encefalīts;

ototoksiski medikamenti.

Postnatālie riska faktori:

meningīts, encefalīts;

encefalītiskas reakcijas pēc profilaktiskām potēm;

epidēmiskais parolīts, masalas;

traumas;

vīrusu slimības (īpaši – gripa);

medikamenti, ototoksiskie – aminoglikozīdi, fabramicīns, heomicīns, streptomicīns, īpaši kombinācijā ar diurētiķiem.

Pastāvot kādam no šiem riska faktoriem, bērns obligāti ir jāsūta uz pārbaudēm pie speciālistiem, vēlams – uz Latvijas Bērnu dzirdes centru. "Jo agtrāk, jo labāk: par agru nav nekad," uzsver Kušķe, kuras jaunākajam pacientam ir tikai četras dienas. Ja atklāsies, ka bērnam ir dzirdes traucējumi, tad tie jānovērš pēc iespējas agrāk. Piemēram, kohleārie implantanti arī ir efektīvi tikai tad, ja mazulim tiek ievietoti līdz divu gadu vecumam, kad attīstās valoda. Ja to izdara vēlāk, tad ir jāiegulda milzu darbs, lai vājdzirdīgais bērniņš iemācītos runāt. Pilnīgi aplama ir atsevišķu ģimenes ārstu nostāja, mierinot bērna māti: "Nu ko jūs, mammīt – pagaidiet četrus gadus, gan jau runās!" Jo ir gadījumi, kad nerunā. Kušķe savā pieredzē ir piedzīvojusi pat tādus paradoksālus gadījumus, kad bērns vairākus gadus iet pie logopēda, taču rezultātu nav. Un nevienam pat neienāk prātā pārbaudīt bērna dzirdi!

Statistika ir biedējoša

Pēdējā laikā ir konstatēts sensoneirālas vājdzirdības pieaugums. Speciālisti to skaidro ar trim faktoriem:

uzlabojas medicīniskās apkalpošanas kvalitāte, tiek veikta savlaicīga diagnostika;

pieaug bērnu skaits, kurus nosūta izmeklēšanai ne tikai mediķi, bet arī pedagogi pēc ilgstošām pedagoģiskām neveiksmēm;

pieaugošs saslimšanu un smagu dzemdību skaits Latvijā, resp.,  pieaugošs prenatālo, perinatālo, postnatālo riska faktoru skaits.

Statistika liecina, ka ausu infekcijas, kā arī biežāk sastopamās vīrusu infekcijas augšējos elpošanas ceļos bieži kombinējas ar dzirdes traucējumiem īsākā vai garākā laika periodā. 100% bērnu vecumā no 0 līdz 11 gadiem kādā laika sprīdī ir bijuši dzirdes traucējumi infekciju rezultātā. 10–15% skolas vecuma bērnu ir pazemināta dzirdesspēja, kas atpaliek no normālas dzirdes līmeņa – 15 decibeliem.

Līga Akmene