NIERU MAZSPĒJA
nieru funkciju traucējumi. Nieru mazspēja var būt akūta vai hroniska. Akūta nieru mazspēja - visu nieru funkciju strauja pasliktināšanās, kas izraisa urīna daudzuma samazināšanos vai pat pilnīgu urīna trūkumu, - var rasties gan pēkšņi, gan pēc ilgstošas nieru slimības. Tās biežākie cēloņi ir saindēšanās ar smago metālu sāļiem, tetrahloroglekli, citiem organiskiem šķīdinātājiem, etiķa esenci, tvana gāzi, sēņu un čūsku indēm, dažādiem medikamentiem. Akūtas nieru mazspējas cēlonis var būt arī plaši apdegumi, smagas traumas (it īpaši, ja sašķaidīti muskuļi), smagas dzemdības, noasiņošana, kā arī akūts nieru iekaisums vai hroniska nieru iekaisuma paasinājums u.c.
Minētās vielas un faktori vai nu bojā nieru audus, vai arī rada nierēs asinsrites traucējumus, kuru dēļ stipri samazinās vai pat pilnīgi izbeidzas filtrācija nieru kamoliņos. Simptomi sākumā atkarīgi no slimības cēloņa (saindēšanās, ievainojums, apdegums, nieru slimība u.c). Viens no pirmajiem nieru mazspējas simptomiem ir urīna daudzuma samazināšanās (oligūrija) līdz pat pilnīgam tā trūkumam (anūrijai). Bez tam parasti mēdz būt nespēks, nogurums, reizēm slikta dūša, vemšana, retāk sāpes nieru apvidū. Ja anūrija ieilgst, asinīs uzkrājas dažādas minerālvielas, it īpaši kālijs, slāpekli saturošie vielmaiņas galaprodukti, un samazinās asiņu sārmu rezerves. Izmeklējot urīnu, var atrast daudz eritrocītu, leikocītu, cilindru (cilindriski olbaltumvielu veidojumi), kā arī olbaltumvielas. Šo slimības stadiju sauc par oligūrijas-anūrijas stadiju.
Tai parasti seko poliūrijs stadija: urīna daudzums pakāpeniski palielinās un drīz sasniedz 3-5 l diennaktī; atsevišķos gadījumos diennaktī var izdalīties pat 10 l urīna. Ar lielo urīna daudzumu organisms atbrīvojas no liekajām minerālvielām un slāpekli saturošiem vielmaiņas galaproduktiem. Pamazām urīna izdalīšanās samazinās un parasti 7- 10 dienās normalizējas. Ja poliūrija ieilgst, lielais minerālvielu zudums var kļūt organismam bīstams. Akūta nieru mazspēja ir smaga slimība. Pēc tās cilvēkam ilgstoši jāatrodas ārsta uzraudzībā.
Ārstēšana atkarīga no slimības stadijas. Sākumā svarīgākais - ārstēt pamatslimību, ievadīt antidotus, likvidēt šoku utt. Oligūrijas-anūrijas stadijā jāievēro gultas režīms; rūpīgi jākopj āda un mutes dobums, jo daļa vielmaiņas galaproduktu izdalās caur ādu un gļotādu. Tāpēc noder arī kuņģa skalošana un zarnu skalošana (t.s. šifona klizmas). Nepieciešams bezsāls uzturs ar ierobežotu olbaltumvielu daudzumu. Drīkst uzņemt tik daudz šķidruma, cik tā no organisma izdalās ar urīnu un izelpoto gaisu, kā arī vemšanas un caurejas gadījumā (ja tās ir). No medikamentiem lieto antibiotikas, prethistamīna līdzekļus, hormonu preparātus, vitamīnus. Ja oligūrija ieilgst, sāļu, it īpaši kālija sāļu daudzums joprojām palielinās - šādā gadījumā slimniekam pievieno mākslīgo nieri. Poliūrijas stadijā organismā šķidrums jāievada pietiekamā daudzumā (atbilstoši zudumam) un jāpapildina organisma minerālvielu rezerves.
Profilakse. Jāizvairās no saindēšanās un traumām. Hroniska nieru mazspēja var būt jebkuras hroniskas nieru slimības sekas. Visbiežāk to izraisa hronisks pielonefrīts, glomerulonefrīts, policistoze, amiloidoze. Hroniska iekaisuma gadījumā sakarā ar saistaudu savairošanos samazinās darbīgo nieres daļiņu daudzums, bet atlikušo daļiņu darbība ir traucēta. Slimības sākumstadijai raksturīgi ūdens un sāļu maiņas traucējumi. Urīna daudzums palielinās; līdz ar urīnu organisms zaudē sāļus, it īpaši nātrija un kalcija sāļus. Iestājas dehidratācija (ūdens zudums) un demineralizācija (minerālvielu zudums). Nieru kanāliņos nenotiek vajadzīgā jonu apmaiņa, un organismā uzkrājas skābie vielmaiņas produkti (iestājas acidoze). Sakarā ar kanāliņu, bet it īpaši kamoliņu un asinsvadu darbības traucējumiem asinis uzkrājas slāpekli saturošie vielmaiņas galaprodukti - rodas urēmija (precīzāk - azotēmija): palielināts urīnvielas, kreatinīna, indikāna u.c. līdzīgu vielu daudzums. Šīs slāpekli saturošās vielas, it īpaši urīnviela, izdalās caur gļotādu. Kuņģi fermentu ietekmē no urīnvielas veidojas amonjaks, kas rada urīna smaku no mutes. Amonjaks zarnās veicina pūšanas produktu uzsūkšanos. Rodas organisma autointoksikācija. Nieru sarukšana un to darbības apsīkums, kā arī autointoksikācija kavē eritrocītu veidošanos kaula smadzenēs, tāpēc pakāpeniski attīstās anēmija.
Hroniskai nieru mazspējai progresējot, pamazām rodas nopietni traucējumi sirds muskulatūras un galvas smadzeņu darbībā. Slimības sākumā palielinās urīna daudzums, rodas sausums vai nepatīkama garša mutē, slāpes, nespēks, reizēm slikta dūša, vemšana vai caureja. Āda parasti dzeltenīgi bāla, sausa, reizēm ir neliela tūska. Arteriālais spiediens parasti paaugstināts, asinīs eritrocītu un hemoglobīna daudzums samazināts, slāpekli saturošo vielmaiņas galaproduktu daudzums palielināts. Urīna blīvums samazināts, citas tā pārmaiņas atbilst attiecīgajai pamatslimībai. Urīnā eritrocītu, leikocītu un cilindru daudzums vēlāk var samazināties. Slimībai progresējot, iestājas nervu darbības traucējumi un pat pilnīga bezsamaņa - urēmiskā koma. Hroniskas nieru mazspējas gadījumā svarīgi ir ārstēt pamatslimību (pielonefrītu, glomerulonefrītu u.c). Sākumā nepieciešama diēta: jāierobežo olbaltumvielas, kādu laiku pat pilnīgi jāatturas no tām. Šajā periodā nedrīkst ēst gaļu, zivis, biezpienu, olas; ieteicami dārzeņi, augļi, augu eļļas, sviests, rīsi, saldumi. Kad slāpekli saturošo vielmaiņas galaproduktu daudzums asinīs samazinājies, olbaltumvielas diētā atkal atļautas. Sāls parasti nav jāierobežo, izņemot gadījumus, kad slimniekam ir liela hipertensija vai tūska. Garīgā un fiz. slodze jāierobežo, bet gultas režīms nepieciešams vienīgi tad, ja paasinās pamatslimība. Noderīgas biežas siltas peldes, rūpīgi jākopj āda un mutes dobums (skalot ar dzeramo sodu, kumelītēm). Jāvairās no nelabvēlīgiem apstākļiem - infekcijām, saaukstēšanās, pārslodzes. Jāuzņem pietiekams šķidruma daudzums atbilstoši tā zudumiem. No medikamentiem parasti vajadzīgi kalcija sāļi, glikoze, līdzekļi pret paaugstinātu asinsspiedienu. Šādiem slimniekiem pastāvīgi jāatrodas ārsta uzraudzībā. Perspektīvākās un radikālākās hroniskas nieru mazspējas ārstēšanas metodes ir atkārtota mākslīgās nieres pievienošana un nieres pārstādīšana.
