NIERE
pāra orgāns, kas izstrādā urīnu. Atrodas aiz vēderplēves, pie vēdera dobuma mugurējās sienas blakus mugurkaulam pēdējā krūšu un 2 augšējo jostas skriemeļu līmenī. Nierei ir pupas forma un gluda, sarkanbrūna virsma. Garums 10-12 cm, platums 5-6 cm, biezums apmēram 4 cm, masa 120-150 g. Nierei izšķir augšgalu un apakšgalu, priekšējo un mugurējo virsmu, ārējo un iekšējo malu. Ārējā mala ir izliekta, bet iekšējās ieliektās malas vidū ir nieres vārti. Pa vārtiem iet asinsvadi, limfvadi, nervi un urīnvads. Nieri klāj plāns, blīvs saistaudu apvalks - nieres kapsula. Ap to atrodas tauku slānis, ko savukārt aptver nieres fascija.
Tauki labāk attīstīti nieres aizmugurē un veido plastisku ietvaru, kas kopā ar fasciju notur nieri. Ja tauku slānis strauji samazinās, niere var izslīdēt no savas vietas (skatīt klaiņniere). Nierei ir nieres serde (centrā) un garoza (orgāna perifērijā). Serde sastāv no atsevišķiem koniskiem veidojumiem, t.s. piramīdām, kuru pamatnes vērstas pret garozu, bet galotnes sniedzas nieres iedobē un veido kārpiņas. Tām daudz sīku atverīšu, pa kurām izdalās urīns. Katru kārpiņu aptver t.s. mazā piltuve; tām saplūstot kopā, izveidojas lielās piltuves, no kurām urīns nonāk nieres bļodiņā, kas nieres vārtos pāriet urīnvadā. Tas beidzas urīna rezervuārā - urīnpūslī, no kura pa urīnizvadkanālu urīns periodiski tiek izvadīts ārā.
Garozā atrodas sīki nieres (Malpīgija) ķermenīši, tāpēc tā izskatās graudaina. Katrā nieres ķermenītī ir asinsvadu (kapilāru) kamoliņš, ko aptver plāna kapsula, kurai ir 2 sienas. Kapsulas iekšējā siena cieši piekļaujas asinsvadu kamoliņam, bet ārējā norobežo nieres ķermenīti no ārpuses. Starp abām sienām ir šaurs spraugveida dobums, kurā no asinsvadu kamoliņa filtrējas t.s. pirmējais urīns. Tas pēc sastāva līdzīgs asins plazmai bez olbaltumvielām. Olbaltumvielas urīnā atrodas patoloģiskos gadījumos, kad traucēta kapsulas iekšējās sienas caurlaidība. No kapsulas iziet izlocīts kanāliņš. Tas pāriet cilpveida kanāliņā, kas no garozas ieiet piramīdā. Iznākot no tās, kanāliņš atkal izlokās, saplūst kopā ar citiem lielākos kanāliņos, kas virzās uz serdi un tur ieplūst savācējkanāliņos. Tie atrodas nieres piramīdās un ieplūst kārpiņu izvados. Kanāliņos urīns koncentrējas, jo ūdens, glikoze un dažas minerālvielas uzsūcas atpakaļ asins kapilāros, kas aptver kanāliņus. Normāli urīnā glikozes nav, tā rodas tikai patoloģiskos (piem., cukura diabēta) gadījumos.
Nieres ķermenītis kopā ar tam sekojošo kanāliņu sistēmu veido nieres funkcionālo vienību - nefronu. Cilvēka nierē ir vairāk nekā 2 milj. nefronu. Nieres artērijas atzarojas tieši no aortas; visas asinis diennaktī izplūst caur nieri apmēram 360 reižu, tā nodrošinot vielmaiņas galaproduktu izdalīšanos. Diennaktī nieres ķermenīšos filtrējas apmēram 100 l pirmējā urīna, no kura kanāliņos veidojas apmēram 1,5 l urīna, kas izdalās no organisma pa urīna izvadceļiem. Ar urīnu organisms izdala kaitīgos vielmaiņas produktus. Olbaltumvielu maiņa rada organismam kaitīgus slāpekļa savienojumus, no kuriem aknās tiek sintezēta mazāk kaitīga urīnviela, kas ar asinīm nonāk nierēs un izdalās ar urīnu. Caur nieri izdalās arī dažādi sāļi un ūdens. Nieres darbību regulē veģetatīvā nervu sistēma (neirālā ceļā), kā arī hipofīzes u.c. iekšējās sekrēcijas dziedzeru hormoni (humorālā ceļā). Visi nefroni nefunkcionē vienlaikus. Ja viena niere slima, tās funkciju pilnībā var veikt otra niere, tāpēc nepieciešamības gadījumā vienu nieri var izoperēt. Nieres funkciju uz laiku var veikt mākslīgā niere. Tiek pilnveidotas arī nieres pārstādīšanas operācijas, kur slimo nieri aizstāj ar cita cilvēka veselo nieri. Att.
