NERVU ŠŪNA
nervu sistēmas pamatvienība. Sastāv no šūnas ķermeņa un izaugumiem. Šūnas ķermeņa lielums un forma, izaugumu skaits un garums katrā nervu sistēmas daļā ir citāds. Vissarežģītākā uzbūve ir galvas smadzeņu lielo pusložu garozas, smadzenīšu u.c CNS daļu nervu šūnām. Kopīga raksturīga nervu šūnu īpatnība ir izaugumi, kas vada impulsus pa visu cilvēka ķermeni. Pa dendrītiem (parasti vairāki īsi un zaroti izaugumi) impulsi tiek vadīti uz nervu šūnu ķermeni, bet pa neirītu jeb aksonu (biežāk garš, nezarots izaugums) - projām no tā.
Nervu šūnu izaugumus, kas klāti ar apvalku, sauc par nervu šķiedrām. Kontakta vietu starp divām nervu šūnām, kur impulss no vienas nervu šūnas tiek nodots otrai, sauc par sinapsi. Sinapsēs impulsi plūst tikai vienā virzienā: no neirīta uz dendrītu vai citas nervu šūnas ķermeni. Nervu šūnas, kuru dendrīta galā ir receptors, sauc par jušanas nervu šūnām, bet tās nervu šūnas, kuru neirīts beidzas muskuļos, - par kustību nervu šūnām. Nervu šūnas, kas pārvada impulsus no vienas nervu šūnas uz otru, sauc par starpneironiem.
Dažās vietās nervu šūnas, piem., galvas smadzenēs hipotalāmā t.s. neirosekretoriskās šūnas, izstrādā īpašu neirosekrētu (hormons, kas nokļūst asinīs). Nervu šūnas dalīties nevar. Dzīvības spēju zaudējušo nervu šūnu vietā jaunas nervu šūnas neveidojas. Bojāts nervu šūnu izaugums var reģenerēties, bet ļoti lēni. Nervu šūnas ir ļoti neizturīgas pret skābekļa trūkumu, it sevišķi galvas smadzeņu garozas šūnas, kas, nesaņemot skābekli, iet bojā pēc 5-8 minūtēm. Traucējumi asinsapgādē stipri ietekmē arī nervu šūnu darbību. Att.
