NĀVE
organisma dzīvības izbeigšanās, t.i., šūnu bioloģisko procesu neatgriezeniska pārtraukšanās un olbaltumvielu sairšana; neizbēgams jebkura organisma individuālās eksistences beiguposms. Tā ir likumsakarīga parādība, ko sagatavo visa organisma individuālās attīstības (ontoģenēzes) gaita. Dzīvība un nāve ir dialektiski saistītas. Ikviena ķermeņa šūna dzīves gaitā pakļauta pastāvīgām pārmaiņām, kas pamazām pavājina tās darbību. Sintēzes un atjaunošanās procesi vecumā atpaliek no noārdīšanās un novecošanas procesiem, līdz beidzot vairs nevar nodrošināt normālas dzīvības norises. Šāda fizioloģiska jeb dabiska nāve, kas iestājas fizioloģiskas novecošanas dēļ, sastopama reti. Cilvēki biežāk mirst patoloģiskā jeb pāragrā nāvē, ko rada slimības vai dzīvībai svarīgu orgānu (smadzeņu, sirds, plaušu, aknu) bojājumi. Cilvēka nāves cēlonis pat lielā vecumā bieži vien ir sirds slimības, plaušu karsonis, infekciju u.c. slimības.
Nāvei iestājoties, zūd samaņa, izbeidzas sirdsdarbība, elpošana, nav refleksu. Periodu no šo funkciju izbeigšanās līdz olbaltumvielu sabrukšanas sākumam (5-8 minūtes) sauc par klīnisko nāvi. Tā ir atgriezenisks process, jo vairākums orgānu un audu vēl joprojām ir dzīvi, tajos notiek pašatjaunošanās procesi. Šajā periodā, lietojot noteiktas metodes, ir iespējama organisma atdzīvināšana. Pēc klīniskās nāves iestājas bioloģiskā nāve, kad izbeidzas normāla vielmaiņa, sākas audu pašsagremošanās (autolīze) un sairšana. Bioloģiskā nāve ir neatgriezenisks process. Orgāni iet bojā noteiktā secībā - vispirms galvas smadzeņu garozas šūnas (neatgriezeniski procesi iestājas jau 5-8 minūtes pēc asinsapgādes izbeigšanās), mazliet vēlāk citu CNS daļu šūnas. Pēc tam iet bojā zarnu epitēlija, plaušu, aknu šūnas utt. Sirds saglabā dzīvotspēju līdz 24 stundām, bet daudzi perifēriskie orgāni - vairākas diennaktis. Sakarā ar to, ka bioloģiskā nāve ir ilgstošs process, iespējama orgānu atdalīšana no līķa un to dzīvības funkciju uzturēšana ārpus organisma.
