MINERĀLVIELU MAIŅA
kopējās vielmaiņas daļa, kas organismā uztur konstantus iekšējās vides apstākļus, kuri nepieciešami šūnu dzīvības procesiem, piem., nemainīgu iekšējās vides osmotisko spiedienu, fermentu aktivitāti. Organisms minerālvielas saņem ar uzturu un dzeramo ūdeni. No zarnām minerālvielas uzsūcas asinīs. Uzsūkšanās intensitāte atkarīga no barības ķīmiskā sastāva un reakcijas, kā arī no zarnu sienas funkcionālā stāvokļa. Vienvērtīgie joni, it īpaši hlora un nātrija joni, uzsūcas ļoti ātri. Tāpat ļoti ātri uzsūcas arī kalcija un fosfāta joni, bet tikai D vitamīna klātbūtnē. Ja trūkst D vitamīns, šo jonu uzsūkšanās palēninās un gandrīz viss uztura kalcijs un fosfāti izdalās no organisma ar izkārnījumiem. Asinīs nonākušās minerālvielas tiek aiznestas uz visām šūnām, bet to sadalījums ekstracelulārajos (ārpus šūnas) un intracelulārajos (šūnā) šķidrumos nav vienmērīgs. Šūnās pārsvarā ir kālija, magnija un fosfāta joni, ārpus šūnas - nātrija, kalcija un hlora joni. Šis nevienmērīgais jonu sadalījums ir šūnā notiekošo bioelektrisko parādību pamatā. Dažas minerālvielas pārsvarā uzkrājas vienā orgānā, piem., 90% kalcija uzkrājas kaulos.
Minerālvielu maiņa cieši saistīta ar ūdens maiņu organismā. Pieaudzis cilvēks diennaktī ar uzturu uzņem apmēram 1,7-2,2 l ūdens, bet pašā organismā oksidācijas procesos uz katriem 420 kJ (100 kcal) atbrīvojas 10-15 ml ūdens. Ekstracelulārajos šķidrumos un šūnās ūdens un minerālvielu koncentrācija ir relatīvi konstanta. Šo iekšējās vides un šūnu ķīmiskā sastāva nemainību uztur izvadorgānu darbība, ko regulē nervu centri hipotalāmā, kā arī vairāku iekšējās sekrēcijas dziedzeru hormoni. Minerālvielas un ūdens no organisma izdalās ar urīnu, sviedriem, izkārnījumiem un izelpoto gaisu. Ja ūdens no organisma izdalās pastiprināti (vemšana, caureja, stipra svīšana), šūnu dzīvības funkcijām tas tiek mobilizēts no ādas un skeleta muskulatūras, ko uzskata par ūdens depo orgāniem. Organisma atūdeņošana izraisa asins reakcijas maiņu un iekšējā vidē palielina osmotisko spiedienu, kas kairina osmoreceptorus hipotalāmā un audos un izraisa intensīvu hormona vazopresīna izdalīšanos no hipofīzes mugurējās daivas. Vazopresīns veicina ūdens atpakaļuzsūkšanos nieru kanāliņos un tā izlīdzina osmotisko koncentrāciju. Pastiprināta ūdens atpakaļuzsūkšanās vai minerālvielu izdalīšanās samazina osmotisko spiedienu iekšējā vidē. Tas aptur vazopresīna izdalīšanos, bet pastiprina virsnieru garozas hormonu (mineralokortikoīdu) sekrēciju, kuri veicina nātrija reabsorbciju un kālija izdalīšanos nieru kanāliņos.
Īpašu vietu minerālvielu maiņā ieņem elementi, kuru daudzums organismā ir relatīvi niecīgs, t.s. mikroelementi: mangāns, varš, cinks, kobalts, niķelis, jods, fluors, molibdēns, litijs, rubīdijs, cēzijs, berilijs u.c. Visvairāk mikroelementu uzkrājas aknās. Atsevišķi mikroelementi uzkrājas noteiktos orgānos, piem., jods - vairogdziedzerī, cinks un kobalts - aizkuņģa dziedzera saliņās. Mikroelementi tiek ieslēgti bioloģiski aktīvās vielās - hormonos un fermentu sistēmās, tāpēc tiem liela nozīme dažādu orgānu funkciju regulācijā. Mikroelementi ietekmē vielu uzsūkšanos zarnās, vielmaiņu, imunoloģiskās reakcijas, augšanu, vairošanās spēju. Minerālvielu maiņas traucējumi sastopami daudzu slimību (piem., cukura diabēta, nieru slimību, sirds un asinsvadu slimību) gadījumā, kā arī pēc operācijām, sevišķi pēc kuņģa un zarnu operācijām. Dzīvībai bīstami minerālvielu maiņas traucējumi rodas akūtas nieru mazspējas gadījumā; var rasties arī tad, ja lieto diurētiskus līdzekļus bez pietiekamas medicīniskas kontroles. Smagi minerālvielu maiņas traucējumi rodas, ja bojāts smadzeņu stumbrs, hipofīze u.c. iekšējās sekrēcijas dziedzeri.
