MILTI
augu izcelsmes uzturlīdzeklis. Uzturā lieto galvenokārt rudzu, kviešu, miežu, auzu, retāk kukurūzas, zirņu u.c. miltus. Miltu šķira ir atkarīga no izmaluma procenta, t.i., no miltu daudzuma, ko iegūst, samaļot 100 daļu graudu (piem., 85% izmalums norāda, ka iegūtas 85 daļas miltu un 15 daļas atbiru - kliju). Samazinoties izmaluma procentam, t.i., iegūstamo miltu daudzumam, to šķira paaugstinās, jo graudu apvalks tiek nolobīts biezāks. Augstāko šķiru milti satur daudz ogļhidrātu (apmēram 74% ), samērā maz olbaltumvielu (7-11% ), maz tauku (0,9% ), minerālvielu un vitamīnu, jo šīs graudu sastāvdaļas ir palikušas klijās (miltu ķīmisko sastāvu un enerģētisko vērtību skatīt raksta uzturs 8. tabulā). Bioloģiski vērtīgāki ir zemāko šķiru (rupja maluma) milti, kas satur gandrīz visas uzturvielas un ir svarīgākais В grupas vitamīnu avots uzturā. Tie satur daudz šķiedrvielas, kas sekmē peristaltiku, tāpēc šo miltu izstrādājumi ieteicami pret kūtru zarnu darbību. Gremošanas traktā labāk tiek sagremoti un izmantoti ogļhidrātiem bagātie augstāko šķiru miltu izstrādājumi. Miltu labumu ietekmē graudu kvalitāte, miltu uzglabāšanas apstākļi. Labas kvalitātes milti ir sausi, ar īpatnēju smaržu un garšu. Kaitēkļu (milti ērču, kožu, dažādu vaboļu) bojātus miltus nav ieteicams lietot uzturā.
