Medicīnas māsa: Nozarē ir katastrofāls darbaspēka trūkums
Tuvojoties Medicīnas darbinieku dienai 19.jūnijā, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas galvenā māsa, Latvijas Māsu asociācijas valdes locekle un Operāciju Māsu apvienības vadītāja, Biznesa augstskolas "Turība" absolvente Ilze Neparte sniedz ieskatu māsu ikdienā, iezīmē veselības aprūpes sistēmas problēmas un aicina neaizmirst, ka galvenā nozares vērtība ir darbaspēks, kas, diemžēl, aizplūst no Latvijas!
Veselības aprūpes pārstāvji ir sociāli vismazāk aizsargāti
Aizvadot sešus gadus Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas galvenās māsas amatā, varu teikt, ka grūtākais ir darbinieku motivēšana - motivēt viņus palikt strādāt Latvijā un nebraukt prom, neskatoties uz zemo atalgojumu. Turklāt, es darbiniekiem nevaru solīt neko vairāk. Jāņem vērā, ka mūsu nozares pārstāvji ir sociāli vismazāk aizsargāti - mums nav valsts obligātā veselības apdrošināšana, lai gan ikdienas darbs ir saistīts ar lielu risku gūt savainojumus, infekcijas slimības un arī traumas vai profesionālo saslimšanu. Vēl viens aspekts, kurā mūsu nozarei trūkst atbalsta ir atlaides sabiedriskajā transportā, piemēram, skolotājiem šāda atlaide tiek piemērota, policistiem sabiedriskā transporta izmantošana ir bezmaksas. Cilvēkiem, kuri strādā slimnīcā, t.sk. arī dežūrdarbus, nav nekādu atvieglojumu.
Smaga situācija ir arī ar atalgojumu, proti, no teorētiskā viedokļa atalgojumu veido vairākas komponentes - izglītība, prakse un uzdevumu sarežģītība. Medicīnas nozarē ir spēkā novecojuši MK noteikumi, saskaņā ar kuriem pēc neizprotamiem principiem ir sastrukturētas darba algas, un šobrīd nozarē tiek lauzti šķēpi par to, par cik palielināt atalgojumu vienai vai otrai specialitātei. Tā nav pareiza pieeja! Tikai tad, kad augstākajā līmenī būs izpratne par to, kas ir speciālists ar augstāko izglītību, kas ir aprūpes speciālists, mēs varēsim runāt par adekvāta atalgojuma piemērošanu, taču es neloloju cerības, ka tas notiks drīz.
Nozarē ir katastrofāls darbaspēka trūkums
Ikdienā norit cīņa par katru darbinieku, un tad, kad darbinieks pasaka, ka vēlas braukt, piemēram, uz Somiju, lai aprūpētu vecus cilvēkus, jo tur par šo darbu saņems piecas reizes lielāku algu, man nav atbildes. Valsts ir ieguldījusi šajā cilvēkā, izglītojusi, viņš ir nepieciešams speciālists, jo nozarē ir katastrofāls darbaspēka trūkums, taču tajā pašā laikā sistēma nerada tādus apstākļus, lai darbinieks šeit paliktu.
Atšķirīga situācija ir privātajā medicīnā - privātajās klīnikās atalgojums ir divas reizes lielāks nekā valsts slimnīcās. Valsts iestāde nevar maksāt tik, cik maksā privātais sektors - šī plaisa ir radusies vairāku desmitu gadu garumā, un jāsaka, ka zināmā mērā pie tā ir vainīgi arī nozarē strādājošie. Ja mēs paraugāmies, kāda ir situācija citās valstīs, kurās cilvēki cīnās par savām tiesībām, piemēram, streikojot, rakstot protesta iesniegumus u.tml., jāsecina, ka mūsu nacionālā iezīme ir paturēt visu sevī. Laiks rādīs, kā viss attīstīsies nākotnē, bet skumji ir tas, ka aizbrauc aizvien vairāk jauno speciālistu.
Strādājot ar trešā studiju gada studentiem, mēs, protams, ceram, ka, saņemot diplomu, viņi papildinās medicīnas darbinieku rindas Latvijā, bet realitātē lielākā daļa aiziet strādāt privātajā sfērā vai aizbrauc uz ārvalstīm.
Latvijas medicīnā paliek savas valsts patrioti
Kāpēc šeit paliek strādāt tie darbinieki, kuri paliek? Jāsaka, ka tam ir vairāki iemesli - ir patrioti, kuri mīl savu valsti un savas valsts cilvēkus; tāpat ir cilvēki, kuriem trūkst zināšanas svešvalodās, visbiežāk vecumā virs 50 gadiem, kuriem būtu grūti atrast darbu ārvalstīs u.tml. Savukārt, kā jau minēju, liela daļa jauno speciālistu jau studiju laikā, zina, ka aizbrauks.
Viena no problēmām ir pašu darbinieku klusēšana, necīnīšanās par savām tiesībām, taču ir iemesls, kāpēc medicīnas darbinieki neņem piemēru no pedagogiem un nerīko streiku - veselības aprūpes speciālisti - gan ārsti, gan medmāsas - streika situācijās ir ķīlnieku lomā, proti, visi medicīnas darbinieki ir devuši zvērestu kalpot sabiedrībai, savas prasmes un zināšanas vēršot tikai un vienīgi cilvēkiem par labu. Tajā brīdī, kad darbiniekam ir jāizvēlas - iet un aizstāvēt savas tiesības, tajā pašā laikā atstājot pacientus nodaļā, šī izvēle saistās ne vien ar morālo atbildību, bet arī ar juridiskām sekām. Turklāt, raugoties no cilvēciskā aspekta, to nav vienkārši izdarīt, es pat teiktu - tas nav iespējams. Tas ir iemesls, kāpēc mediķi joprojām nav izgājuši ielās. Bet diemžēl situācija ir tāda, kamēr mediķi skaļi un agresīvi nepaudīs savu viedokli, laikam jau mēs netiksim sadzirdēti.
Savs vārds jāsaka arī pacientiem
Kā jau minēju, viens ir šis empātiskais aspekts, kas neļauj mediķiem pamest pacientus un uzsākt streiku, taču ir arī otrs - mediķi baidās zaudēt savas darbavietas. Nozarē strādā cilvēki, kuri vidējais vecums ir 40 - 50 gadi, tas ir laiks, kad cilvēki sāk pārdomāt, vai spēs noturēt savas pozīcijas darba tirgū līdz pensionēšanās vecumam, kas, protams, rada sociālās nedrošības sajūtu.
Valdība nedzird medicīnas nozares darbiniekus, tāpēc iespējams pienācis laiks savu vārdu teikt arī pacientiem. Krietnu laiku atpakaļ slimnīca ir mēģinājusi uzrunāt pacientus, un tad tas bija gana rezultatīvi, jo streika rosinātāji bija paši pacienti, nevis mediķi. Mums ir jāvēršas pie sabiedrības plašākā mērogā un jādara viss, lai sabiedrība izprot reālo situāciju.
Medicīnas sistēma nav pieejama
Ja man jautātu, kāda ir veselības aprūpes sistēma kopsummā, cik tā ir ērta pacientiem, tad jāsaka, ka ieteiktu palasīt, ko raksta masu medijos, ieklausīties, ko cilvēki runā savā starpā - medicīnas sistēma nav pieejama, turklāt, nedz pieaugušajiem, nedz bērniem, kuriem nākas gaidīt pat četrus mēnešus, lai nokļūtu pie speciālista. Tā ir absurda situācija, dzīvojot modernajā laikmetā!
15 pacienti uz vienu medicīnas māsu
Raugoties vidusmēra līnijās, jāsaka, ka to māsu ikdiena, kuras strādā stacionārā ir ārkārtīgi smaga - darba diena sākas pirms 8.00 no rīta un beidzas aptuveni 16.00. Uz katru māsu vidēji ir piecpadsmit pacienti, turklāt, jāņem vērā, ka traumatoloģijā pacienti ir ar kustību traucējumiem un nespēj paši sevi pilnībā aprūpēt. Normāls pacientu skaits šajā nozarē vienai māsai būtu 7 - 8 pacienti, ja pacients ir pilnībā nespējīgs pārvietoties, viena māsa dienā var aprūpēt aptuveni trīs šādus pacientus.
Lielākajā daļā ES valstu ir skaidri noteikti kritēriji, pēc kuriem tiek aprēķināts medicīnas māsas atalgojums - ir noteikts, cik aprūpējamo pacientu var būt vienai māsai, un, kāds ir manipulāciju skaits, ko māsa dienā veic.
Māsai ir tiešais kontaktlaiks ar pacientu, kad viņa noskaidro, kāds ir veselības stāvoklis, pārbauda, vai pacients ir lietojis visus nozīmētos medikamentus. Nākamais darbs ir veikt nepieciešamās indikatīvās manipulācijas, papildus tam ir darbs ar pacienta medicīnas dokumentāciju (katram pacientam ikdienas režīmā), kā arī pacientu menedžments. Pienākumos ietilpst arī darbs ar medicīnas studentu klīnisko apmācību, kolēģu izglītošanu, kā arī pacienta un viņa ģimenes izglītošanu. Iespējams, no malas tas izklausās vienkārši, taču tas prasa ļoti daudz laika, īpaši, ja māsas aprūpē ir līdz pat piecpadsmit pacientiem. Ja pieskaramies atalgojumam skaitļos, tas ir atkarībā no tā, kāds izglītības līmenis ir māsai un profesionālā sertifikāta esamība - tie ir aptuveni 410 līdz 640 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tas ir atalgojums par smagu darbu, turklāt, tas nes līdzi arī augstu atbildību.
Nenokārsim degunu un gaidīsim, kad globālās izmaiņas ienāks arī mūsu veselības aprūpes sistēmā!
Domājot par to, ko novēlēt kolēģiem Medicīnas darbinieku dienā, vispirms paraugos uz sevi un pajautāju sev, kādēļ es strādāju Latvijā, un, kādēļ medicīnā? Jāsaka, ka es dzīvoju valstī, kas man ir tuva sirdij, dzīvoju sabiedrībā, kurā ir mani līdzcilvēki, un, ja es šeit esmu, tad mans pienākums ir palīdzēt citiem cilvēkiem. Tāda ir mana nostāja!
Aicinu atcerēties, ka viss šajā pasaulē ir mainīgs, mūsu mazā valsts nespēs turēties pretī globalizācijai, un reiz arī mūsu veselības sistēma būs spiesta reorganizēties. To prasa laika ritējums. Tajā brīdī, kad notiks šīs pārmaiņas, tiks ņemta vērā arī nozares augstākā vērtība - darbaspēks! Medicīnas darbiniekiem novēlu izturību un aicinu saglabāt mīlestību pret cilvēkiem arī turpmāk, jo jebkura pacienta vietā varam nokļūt arī mēs paši, un mēs taču vēlamies, lai pret mums izturas ar izpratni un gādību! Nenokārsim degunu un gaidīsim, kad globālās izmaiņas ienāks arī mūsu veselības aprūpes sistēmā!
