LIMFĀTISKĀS SISTĒMAS ĻAUNDABĪGIE AUDZĒJI
veidojas limfvados, limfmezglos, kā arī dažādos limfoidālo audu sakopojumos. Tie sastopami samērā reti. Cēloņi neskaidri: pārmaiņas organisma hormonālajā līdzsvarā, varbūt arī kāds vīruss. Galvenie tipi: gigantofolikulārā limfoma - noteiktas grupas limfmezglu (kakla, paduses vai cirkšņa) hroniska palielināšanās 3 - 10 cm diametrā, mezgli ieapaļi, labi norobežoti; retikulosarkoma - audzējs, kas biežāk skar kakla limfmezglus un rīkles limfoidālos audus, ļoti reti novērojama izolēta kāda atsevišķa orgāna retikulosarkoma; saslimst galvenokārt jauni cilvēki; limfosarkoma skar kādu limfmezglu grupu vai arī atsevišķu orgānu, piem., kuņģi, raksturīga audzēja agrīnā izplatība apkārtējos audos un to infiltrācija; limfogranulomatoze skar galvenokārt limfmezglus un liesu. Mandelēs reizēm var izveidoties ļaundabīgs audzējs, t.s. limfoepitelioma, kas limfātiskās sistēmas elementus skar tikai sekundāri. Pēc ārējām izpausmēm pie limfātiskās sistēmas ļaundabīgo audzēju grupas var pieskaitīt arī tās leikožu formas, kas saistītas ar limfmezglu palielināšanos, piem., limfoleikozi. Ārstēšana atkarīga no procesa plašuma, lokalizācijas un audzēja rakstura. Daži audzēji, piem., limfosarkoma, ir ļoti vārīgi pret apstarošanu, citos gadījumos nepieciešama operācija. Parasti operāciju kombinē ar apstarošanu vai pretvēža ķīmisko preparātu lietošanu. Ja operēt nav iespējams vai nav ieteicams, lieto staru (limfosarkomas, limfogranulomatozes u.c. gadījumos) vai ķīmisko terapiju. Ģeneralizētu formu ārstēšanā izmanto medikamentozo terapiju, kombinējot ķīmiskos preparātus ar hormonu preparātiem. Profilakse. Laikus radikāli jāārstē hroniski limfmezglu iekaisumi; ilgstoši palielināti limfmezgli nereti jāoperē.
