LIMFADENĪTS
limfmezglu iekaisums, ko rada mikroorganismu iekļūšana limfmezglā no inficētas brūces vai sastrutojumiem, inficētiem ādas bojājumiem (piem., ekzēmas, sēnīšslimību, dermatīta, rozes, noberzumu, izgulējumu un vēnu iekaisuma gadījumā). Dažreiz primārais infekcijas perēklis var būt tik niecīgs, ka limfadenīta attīstības sākumā to pat grūti konstatēt. Infekcija limfmezglos var nonākt arī ar asinīm. Parasti limfadenītu ierosina stafilokoki un streptokoki, dažreiz specifisko infekciju, piem., tuberkulozes, sifilisa, aktinomikozes ierosinātāji. Simptomi - attiecīgās limfmezglu grupas limfmezgli palielināti, cieti, ļoti sāpīgi. Visbiežāk limfmezgli iekaist padusēs, cirkšņu un kakla rajonā, retāk - elkoņa locītavas apvidū. Strutaina limfadenīta gadījumā ir paaugstināta t°, drebuļi, sāpes locītavās, nogurums, nespēks, svīšana. Infekcijai izplatoties saistaudos ārpus limfmezgliem, virs tiem rodas ādas un zemādas audu pietūkums, apsārtums un sāpīgums. Ārstēšana. Slimniekam nepieciešams gultas režīms. Likvidē primāro infekcijas perēkli (atver sastrutojumu, ārstē ādas iekaisumu, tuberkulozi u.c.); lieto antibiotikas, sulfanilamīdus, 30° spirta kompreses, pārsējus ar ziedēm, kas veicina asinsriti (Višņevska ziede, ihtiola ziede). Ja limfmezgls sastrutojis, nepieciešama ķirurģiska ārstēšana. Profilakse. Savlaicīga un pareiza brūču, sastrutojumu, ādas iekaisuma un sēnīšslimību ārstēšana, personiskās higiēnas ievērošana.
